Evija > Recent Status Updates

- Mani ievieto pēdējā stāva kamerā, kur ievieto tikai sevišķi smagos noziedzniekus, bet nākamajā lappusē, staigājot pa koridoru, mani uzrunā puisis, kurš ir nozadzis mobilo telefonu;
- es sevi uzrunāju trešajā personā. Mēs ar draugu esam kamerā divatā, bet principā manu draugu visi uzskata par manu piedēkli un runā tikai par mani.
Plus grāmatā lietotā valoda ir briesmīga. Cerībā, ka kļūs labāk, lasu tālāk.

Tikai 76 lappuse, bet jau tik daudz nesakritību.
- es nezinu, kas notika ar mani draugu un tad pēkšņi viņš ar mani ir vienā kamerā;
- es nerunāju itāliski un nesaprotu amatpersonu teikto, bet nākamajā lappusē brīvi sarunājos ar visiem ieslodzītajiem itāļiem;
- lidojumā Rīga-Milāna skatos filmas lidmašīnā iebūvētajā ierīcē, paēdu piedāvātās pusdienas un man vēl paliek laika krietni izgulēties;

Tik ļoti liela vilšanās pēdējā laikā lasītajās grāmatās, ka nolēmu pievērsties pārbaudītām vērtībām.

Uzķēros uz apraksta un grāmatnīcā paķēru, lai būtu, ko pie jūras palasīt. Laikam būšu smagi ieberzusies. Tāds sū....

Uzķēros uz aprakstu un grāmatnīcā paķēru, lai būtu, ko pie jūras palasīt. Laikam būšu smagi ieberzusies. Tāds sū....

Privātums ir zādzība. Dalīšanās - rūpes par citiem.

Vāks ir vienkārši superīgs. Jācer, ka saturs neatpaliks.

"Slavas dziesma" tulkotājiem. Jābūt piesardzīgam attiecībā uz uzticēšanos šiem švītiem stikla būdās ☺

Televīzija ir antikrists, un es jums saku, ka pietiks ar trim vai četrām paaudzēm, lai cilvēki paši neprastu pat nopirsties, un cilvēciskā būtne atgriezīsies alā, viduslaiku tumsonībā, un tajā muļķības stāvoklī, ko kailgliemezis pārvarēja jau pleistocēna laikmetā. Šī pasaule neies bojā no atombumbas, kā raksta laikrakstos, tā nomirs no smiekliem, no banalitātes, visu pārvēršot par joku, un turklāt sliktu joku.

Pagaidām Super Cheesy!! Jācer, ka paliks labāk, jo sākums ir kaitinošs. Vai tiešām ir kāds normāls cilvēks, kuram pirmā doma, ieraugot savus mirušos vecākus, būtu, ka tēva smadzenes izskatās kā pelēki ziedkāposti uz asfalta, bet māte izskatās pēc zombija?

Kretīns tas Lū! No sākuma pats pataisa kaķi par zombiju un pēc tam apsaukā un sper ar kāju. žēl Čērčila. Ceru, ka drīz ar Lū pašu notiks kas nelāgs.

Džīzas, nez kāpēc šī grāmata neiet uz priekšu tik raiti kā iepriekšējās divas. It kā viss notiek, bet līdz galam pazust šajā pasaulē neizdodas. Jācer šodien piebeigt.

Pagaidām nejūtu nekādu interesi par slepkavības izmeklēšanas gaitu, toties tautu pakļaušanas atstātās pēdas cilvēku prātos un dvēselēs autors apraksta tik meistarīgi, ka reizēm pat tirpas caur kauliem izskrien.

Gaumīgs iesmējiens par "neaizskaramām" tēmām ar bērna acīm. Pagaidām ir labi. Dziļi ticīgajiem labāk nelasīt, var uznākt ģībiens.

Ardievu, dārgie krēmi; esi sveicināts, vazelīns.

Jau pirmajās 30 lappusēs beigts kaķēns un tārps pēdā. Diezgan baisi.

Perfekti uzburta sajūtu pasaule

Daži vārdi tik superīgi iztulkoti. Prieks par tulkotāja darbu.

Būs interesanti.

Spēcīgi

Laikam nebūs mana grāmata. Lasās lēni. Lai gan ideja laba, pasniegšanas veids tāds kokaini nedzīvs un stīvs. Nespēju iejusties autora izveidotajā pasaulē.

Lasāmgabals, ko grūti nolikt malā

Ak jel, kāpēc sāku to lasīt. Neiespējami atrauties.

Tēmas aktualitāte biedējoši nenoliedzama. Mūsdienu cilvēka personības pielāgošana progresam, nevis otrādi, individualitātes noniecināšana, apreibinošas vielas, sociālie portāli.. ak mēs jaukā, brīnišķīgā pasaule :)

Kā jau dokumentālā žurnālistika, lasās ātri un šķiet gana interesanti. Vienlaikus nepamet sajūta, ka laba tiesa no aprakstītā ir vienkārši fantāzijas auglis.

".. un es instinktīvi sapratu, ka man jāizģērbjas kailam [..] Kaut kā uzreiz nopratu, ka man baseinos ir jātiek iekšā, taču vienīgais veids, kā to izdarīt, bija rāpties pie pašiem griestiem un laisties lejup pa resnām līkloču caurulēm" - šedevrs! Acu priekšā pazib ainiņa, kā viens tēvainis spēka gados pliks šļūc pa plastmasas caurulēm, iespiedis tās starp kājām, baseinos.

Piegājiens Nr. 3 šīs sērijas grāmatām. Ļoti ceru, ka patikas līkne ies uz augšu, citādi ceturtajai varu arī nesaņemties.

Spēles ar simboliem. Nežēlīgs cinisms un ironija. Tomēr smiekli nenāk. Kaut kā dikti šīzīgi. Nevarētu teikt, ka garlaicīgi, bet arī aizraujoši nav. Kāpēc turpinu lasīt. Laikam stāsts rada metamorfozes manās smadzeņu daivās. Īsti nevaru vēl apjēgt, ar kādiem paņēmieniem.