Inese > Recent Status Updates

Ļoti, ļoti skaista valoda, dabas izjūta. Par kādu meiteni, par vientulību, par neskartas dabas nostūri.

Mazliet iepauzēju. Šo nevar ātri. Bet vērtīgi. "Ir nepieciešama milzu drosme, lai atzītu, ka pasaules nebūšanu sakne meklējama mūsos, ka laulību nebūšanu sakne ir meklējama mūsos." (53.lpp.) Ne, lai sevi vainotu, mocītu, bet lai mazinātu projekcijas uz citiem - viņš/a, viņi/as to un to nedarīja, kā es gribēju. Neviens nav otram parādā un nepieder. Ne draugs, ne bērni. Un tieši tāpēc ir saskarsmes baudījums - brīvāk.

"Vai jūsu dzīvē ir arī kāda budiste?" Tā pajautā kāda ciematiņa lādzīgā iedzīvotāja viesos atbraukušajam, gados jaunajam, tīri glītajam budistu mūkam. Es nemāku stāstīt anekdotes, bet grāmata tiešām ik vietām liek pasmaidīt. Noskaņas dzīves šķelmīgas. Lai gan lasu ar pārtraukumiem, jo mazliet arī ieskatu trūkumu - tajā, ka par daudz darbojošos personu, nav iedziļināšanās pavairāk vienā. Bet - jautājums tak feins?!

"Mīļā Zelma SASODĪTS" - burvīga grāmata, burvīgi teksti, tik dzīvi un cilvēkus apliecinoši. "Mīļo Zelmu" domās uzrunā Optiķis, viņiem abiem pāri 60 gadiem, abi šķelmīgi, mīl mazbērnus. Pēc grāmatas anotācijas baidījos, vai nebūs fantastika, bet ir tieši tik reāli dzīvi, kā man patīk.

Izrādās, pat necerēti, ļoti ievilka. Valoda! Ak! Tie teikumi. Un pats stāsts - ekscentrisks, saprotams, ka neatbilst visām normām, tomēr patīk.

"- Es esmu laimīgs idiots!
Uz ko māte viņam atbildēja:
- Žorž, mēs jums ticam uz vārda, uz vārda!
Viņš visu laiku dungoja - šķībi, greizi, nepareizi. Reizēm viņš mēdza svilpot - tikpat šķībi, taču viss, ko cilvēks dara no sirds, ir paciešams." - Gaidot Bodžanglu, 13.lpp.

Nesarežģīti, vairāk tāda parunāšanās-paizmeklēšanas detektīvgrāmata Simenona Megrē garā. Iegādāta atlaidēs, mazliet cietusi no kafijas, somā līdzi, pa ceļam uz darbu. Izpaliek žanram dažkārt ierastais ātrums, nav tā, ka ļoti vajadzētu uzzināt, noskaidrot, līdz ar to vairāk tā mierīgi, pa lappusēm dažām, dažreiz.

"Acumirklis. Tas ir brīnišķīgs vārds. Reizēm esmu domājis, ka tas dzīvē ir pats jaukākais - tā gaisma, kas iekvēlojas cilvēku acīs tajā brīdī, kad viņi sajūsminās par kaut ko skaistu vai arī par labu humoru. "Laipns skats iepriecina sirdi." Tā tas ir."

Ja var vilkt paralēles ar meditēšanu - mazgājot traukus, pastaigājoties. Tad šī nelielā grāmatiņa bez asiem, ātriem pavērsieniem, bet ar brīnumainiem mirklīgiem dabas aprakstiem ir kā grāmatmeditācija. "Zāles vārpas mirdz, kad ezera vējš ķemmē un dala tās. Bērzu lapotnes mazie spogulīši arī mirdz." Un ieteicama ikvienam suņmīlim, dzīvniektuvam draugam.

Sirsnīga, skaistas valodas neliela grāmata. Un tie teikumi. Par nosalušu, savvaļā pazudušu kucēnu, eglēm ziemā, sērsnām.

"Viens balts garausis, kurš paviršiem līkumiem steidzas starp kokiem, milzīgie pelēkie kalni uz augstām kājām, kas lēkšo pāri purvam, melnie ķērcošie, mazie pīkstošie, kuri darbojas eglēs, smagie melnie, kas karājas bērzu galotnēs, pelēkie, kas no saknes saknē šūdina gluži taisnas pēdas."

"Krūmos čabinājās klaiņojošs kaķis, koku galotnēs un krūmos šalkoja vējš, debesīs lidoja putni. Sēdēju uz vietas tik ilgi, līdz nekārtība manī pārvērtās par kārtību."

Vienmēr ir paticis lasīt par iekšējo spēku, klusināti pretstāvot jebkādai varai. Vislabāk ierasti patīk vairāk personiskāki vēstījumi. Ja par radošumu, tad ļoti uzrunā.
Un "Skaidrums" ir par to, kā "sakāmais šķīrās, vārdi vienkārši bija gaidījuši atļauju", rakstniecei uzturoties klīnikā, bez iespējas aiziet (no iestādes, no dzīves), bet ar vēlmi (dažādos brīžos to visu mēģināt izdarīt un) rakstīt.

Grāmata, kuru iegādājos tā - aši, aši, pirms vilciena izbraukšanas uz laukiem. Daudz pētīt nevarēju, bet kaut ko palasīt gribējās. Un rezultātā ļoti ielasījos. Laba valoda. Interesants, bet nepārspīlēts sižets. Nav ne izteikta romantika, ne detektīvs, ne filozofiska dzīves proza. Vairāk vieglums un, kas arī svarīgi, humors. Centrā - savstarpējās pieaugušo cilvēku attiecības vienas ģimenes paaudžu ietvaros.

Nesabīstoties no nopietnās tēmas (jo tad arī vēsturiskās grāmatas un pat detektīvi ataino visai lielu nopietnību), lasīt ir bagātinoši un, kas pārsteidz - cerīgi. Varbūt grāmatā aprakstīto tuvo cilvēku un kopumā cilvēces dēļ cerīgi par to, ka ir iespējams izdzīvot un turpināt dzīvi, ka arī pēc traģiska notikuma tas paliek spēkā.

Neatceros, kas tieši, bet kaut kas ieienteresēja šai grāmatā. Lasu, uzrakstīts labi, bet skumji. Saprotams, ka nav tikai vieglums dzīvē. Bet šis ir arī kaut kā padevīgi, kā padošanās. Cerēšu uz grāmatas turpinājumu.

"Visu dzīvi kāds ir bijis pārāks par mani - vīrs, jo viņam ir daudz naudas, bērni - jo viņi ir jaunāki, skaistāki un gudrāki, draugi - jo viņi ir brīvāki."

Grūti tomēr, kā izrādījās. Nezinu, vai turpināšu. Varbūt nē. Valoda laba! Bet stāsts šķietami ved tikai bezdibenī, nerodas neviena cerīguma sajūta. Pietrūkst tas, ka nav neviena pozitīvāka tēla, kam noticēt. Pietrūkst, ka arī zēns pats apmulst un lielākā mērā nejūt nevienam līdzi.

Lieliski viegli jauneklīgs stāsts! Varētu teikt, piemērots pusaudžu auditorijai, bet ne tikai. Ir labestīgi skaisti lasīt par pirmo jūtu mošanos dzīvē, par bailēm ļauties. Un vēl priecē skaisti, melnbalti, smalki noskaņu zīmējumi, tos radījis autores dzīvesbiedrs. Savukārt teksts mijas ar stātījuma veidu un saraksti e-pastā. Dažādota grāmata.

Jā, man patīk. Nemeklējot iebildumus, lasu ar vieglumu.

Stāsts par piestāšanu un sajūtu apceri.

"Eksistē laika trūkums. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks kļūst rupjš." (141.lpp.)

"Viņam vairs nebija nekādas vēlēšanās. Jā, tik vienkārša, tik nesamākslota bija atbilde." (165.lpp.)

"Ešenbahs izbaudīja šo prāta iztukšošanas sajūtu. Viņš pamatīgi pārdomāja šos vārdus: prāta iztukšošana. Tas varētu atvest sev līdzi kādu citu vārdu: meklēšana." (166.lpp.)

Grāmata - līdzsvarošanās mēģinājumi. Dienu ritējums abos virzienos, gan pietuvinoties pieredzētajam, gan atlaižot atmiņas, kad pienāk brīdis.

"Viņa uz mani ir pārskaitusies. Šādi aizblandīdamās, es esmu viņu uztraukusi. Savādi, kā viss apgriežas ačgārni. Kad Helēna bija maza, viņa vienmēr bēga prom." (47.lpp.)

Vecāki un bērni. Pēc tam, dzīvē, divi cilvēki. Un katrs kādreiz apgūst to, kas spēkos un, kas savukārt nē.

Atzīšos, šo grāmatu šī gada laikāsāku lasīt otro reizi. Neizskaidrojama sajūta, ka jāizlasa! Pirmajā reizē nāca vēl citas jaungrāmatas, nepaguvu. Tagad, šķiet, visbeidzot ielasījos. Tur ir kaut kas tāds, ko mīlu grāmatās. Meditatīvs plūdums. Daba. Zināms stoicisms, apzināta izvēle dzīvot klusāk, mierīgāk.

"Viņš izbaudīja brīvību darīt to, ko pats gribēja. Par to viņš samaksāja ar savas dzīves pieticību." (16.lpp.)

Ir vēl kāds rādītājs bez straujas patikšanas, kas liecina, ka patīk. Ja ir tā, ka pārnākot vakarā pēc darba, ir vēlme uz kādu brīdi atkalsatikties ar grāmatas personāžu, lai, līdzīgi kā draudzībā, uzzinātu, kā ir gājis.

Ar Britu Mariju mums ir šādi. Daudz ne. Pa fragmentam. Un tad ar tādu kā dzīves sapratni. Dzīves, jo neidealizēti, bet kaut kur instinktu līmenī apjaušamu, ka arī tāda vai līdzīga var būt realitāte.

Sen nebija lasīta pašpalīdzības, motivējošā literatūra. Mazliet savdabīgs tulkojums latviešu valodā, taču viegli un raiti. Ņemu sev šobrīd vajadzīgo, nepiekrītu visam.

* Nenoteikt termiņus mērķu īstenošanai (šobrīd man ir aktuāli izzināt, ko vēlos un būt procesā)

* Ja nav iespējams arvien pozitīvisms, tad vismaz neieslīgt negatīvismā, būt vairāk neitrālam, nepiešķirt tik lielu svarīgumu katram notikumam

"- Ja kāds nolemj dzīvot kalnos, tas nozīmē, ka lejā viņam neliek mieru.
- Un kas ir lejā?
- Saimnieki. Armijas. Priesteri. Priekšnieki. Kā nu kurā gadījumā."
---
Nesteidzīga, meditatīva, mierīga, nerunīga, iekšupvērsta grāmata.

"Šobrīd
visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamajā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi? /Postkomunikācija, 31.lpp./

"Šobrīd
visi operatori ir aizņemti.
Vai tas nozīmē, ka jau nākamjā brīdī -
viņi būs brīvi un laimīgi?
Bagāti un veiksmīgi?
Neatkarīgi un mierīgi? /Postkomunikācija, 31.lpp./

Patīk ne jau detektīvstāsta pēc, bet to psiholoģisko momentu dēļ, kuros atklājas raksturi un noslieces, un vēlreiz noslieces.

* Pārsteidza mobilo telefonu un datora biežā klātbūtne. Pat kritiskajos brīžos, slimnīcas palātā.

* Patīk nesmalkošanās ap sāpēm. Ka viņa apzinās, arī citu iejūtībai ir limits. Jo, galvenais, cik bieži un cik daudz kaut ko var no malas pateikt. Tāpēc viņa izraksta. Vietām šerpi. Bet dzīve arī ir vietām šerpa.

* Interesē, kā noslēgsies. Atskārsmes, kā tikt galā.

Šī ir viena no manām visiemīļotākajām grāmatām! Kāpēc? Jo viegla. Un dziļa.

Nevarētu apgalvot, ka cilvēks ir viennozīmīgi tikai un vienīgi viegls. Mainīgi. Naivums, palēcienu prieks, ziepjburbuļi, pieneņpūkas. Stresi, bažas, excel tabulas. Dienu ritējums. Un te nu mēs esam. Vasarā. Pārlasot šo nelielo literāro aizrautības atgūšanas manifestu, kā to dēvētu, jo centrā - patikšanu, jēgas meklējumi.

Iesāku lasīt, laikam jau ar zināmiem priekštatiem, jutos pārsteigta, ļoti patīk. Negribu noteikumus iekš lasītprieka. Nevēlos domāt, ka literatūras žanriem un mērķauditorijai jābūt obligātai stilistikās un izteiksmēs. Pārsteigumi radošumā ir forši!