Rinalds Einiks > Recent Status Updates

Vispār plašs spektrs - sašutums. skumjas, pretīgums, riebums, bet, bet, bet ir arī miers. Un uzticēšanās. Un viena liela uzticēšanās.

Ok, es jūtos jau salauzts, ielauzts pašā grāmatas sākumā. Ir tāds miers, kuru ienīst. Es ienīstu šo Kapitolija mieru. Un jau šis grāmatas sākums - Fak, vecīt, es Tev jūtu līdzi...

haips atkal ir reāla, nereāla sajūta, wau

Brīžiem apmaldos autora pārspīlējumos par tehnoloģijām, par vēl citiem procesiem, bet kopumā mani priecē šo eseju kvalitāte un ir dikti nestandartas, auglīgas domas. Man priecē doma, ka dvēseles ir klejotājas, ceļotājas. “Tās (dvēseles) mērķis ir klejošana.” 🙏🏻

Es jutos autobusā tik sašutis. Un kas tagad vispār notiek???? Kāds sakars???? Un tikai otrā daļa????? Šī grāmata ir tik spožs materiāls psihoterapijas pastudēšanai. Narcistiskie personības traucējumi? 😬😬😬😢😢😢 (smagi??) 😬😬😬

Sākums vienmēr ir tumšs un mūžīgs ir acumirklis un vienkārši wow

vilkacis un šī pasaule mani nebeidz pārsteigt un tuvināt kaut kādam neaprakstāmam mieram un feinai sajūtai vārdā X. Un tukšums ir mežonīgi tuvu. Kā ir būt tajā? Kā ir būt ārpus? Kā ir būt starp? Kā ir būt?

19. Elīna, Drosma, Drosmis

Klusums runā dzejā (?) 🤫😶📴

Šī grāmata reāli uzdzen stresu. Un viņam vairs nav baiļu. Vai bezgalība, tiešām, ir tik bezgalīga? Un lapas tik milzīgas kā …… (vēl jāpadomā). Un varbūt….mēs visi arī esam fantāzija?!!!? 🫣🫣🤔🤔🤫🤫😐😐🫨🫨😤😤🤯🤯😮‍💨😮‍💨🥶🥶🫠🫠🫠🫠

“Tāpēc tev jādodas ceļā bez ieročiem. Tev jāļauj notikt tam, kas notiek. Tu nedrīksti vairs šķirot ļauno un labo, glīto un neglīto, muļķību vai gudrību, tāpat kā Bērnišķā ķeizariene to visu nešķiro. Tu drīksti tikai meklēt un jautāt, taču no saviem vērtējumiem tev jāatsakās. Nekad to neaizmirsti, Atrej!” 🍁💯🏇🙏🏻🐉🐛 Lielie meklējumi ir sākušies! 💛

“Tu neesi ne dievs, ne velns,
Tavas asinis nav sarkanā krasā,
Bet, ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es,
Tieši tāds pats kā es.”

(Prāta Vētra “Ja tu esi mans prezidents)

varbūt tūkstoš sauļu gala-galaktikās vienlaikus izsapņo saullēkta gaismas ķermeni (..) Viņš pamodīsies (..) kad izzin sevi (..) parasti sapnis beidzas (..) nakts ? vakarnakts ? sauļnakts ? (..) es esmu neiesāktais noilgums un Dievs ir mans šķīdinātājs (?) ak, can you feeeeeling (?) uz atatatatrašanos, saules

Zināms bija tikai tas, ka ik ceturksni uz papīra ražoja astronomiskus skaitļus.

Ja ir cerība, tad tā ir proletariātā (..)

laiku krustceles.
kurā pusē būt. domāt.
pat ja tas ir sāpīgi.
un 1984 ir gluži gandrīz realitāte.
Partijas pārliecība nozīmē nedomāšanu, iespēju iztikt bez domāšanas. Partijas apziņa ir neapziņa

lai mums mīlestības spīts
jo tā - uzvara

ir laiks.
ir pienācis īstais laiks.

esmu iekšā ar visu sirdi un prātu - grāmata, ko apsveru pēcāk arī nopirkt, jo tik dziļš eksistenciālisms, pārdomas, īstākā realitāte, kas spēj viest riebuma izjūtu, šoku, samierināšanos, kā arī dažādas, ja tā varētu teikt - konspirācijas teorijas.
kaut ko, ko lasīt/lasīt un lasīt
un nav solījums par laimīgām beigām, pat ja tiktu aizvērts šīs grāmatas vāks.

šis man likās būs ātrais terapeitiskais literatūras līdzeklis pēc trakā studiju skrējiena vakara mirkļos, kad nav vairs nekā, nekā - bet atrast to !gaismā! jau pirmajā stāstā -
ir patiesi grūti...

pirms kaut kā tik liela saviļņojas sirds - ai!
vērtības... Tumsas pavēlnieks ceļas, bet miers jau nekad nepazūd...

nav jau vairs izmisuma
nav jau vairs līdzjūtības
nav jau vairs sapratnes
nav jau vairs nekā -
ir tikai bezapziņas stāvoklis, kas vienos naktī maldās Zoo stacijā un heroīna dimensijā -
tiku līdz bildēm, jēziņ
bet man ir liela atkarība turpināt un turpināt, tāpēc jāpabeidz šodien noteikti, cerams, ka sapņos nerādīsies destruktīva rakstura domas, bet šis darbs ir nežēlīgi tracinoši labs

apjukums ir neizbēgams blakusefekts... hm m m m m...

Pārmērīga pienākumu izpilde ir kaitīga veselībai!
ir patīkami lasīt, tā kā nepārtraukts saldais ēdiens pēc pusdienām, ar atziņām, un ak, cik jauki! ka šis ir tikai sākums šai intervijai :)))))

Nu, kur es esmu iekūlies, ka Dostojevskis katru mirkli kutina manus nervus līdz nāvei?

ir, ir, pienācis tas brīdis, kad jālasa šī mūžam nemirstošā latviešu obligātajā literatūrā ieviestā poēma “Straumēni”. Domas dalās. Domas dalās ļoti. Ir ļooti mierīgi, ja būtu iespēja ierakstīt šo tekstu kopā ar meditatīvu mūziku, meditācija būtu tā ne pa jokam. Četrās dienās jācenšas tikt cauri gadalaikiem, lēnā garā, lēnās domās...

neticama izglābšanās. mjā! es jau biju gaidījis to ļaunāko, bet tiešām viņiem paveicās.
Tagad būšot psiholoģiskais laiks, man nav ne jausmas, vai es kādreiz spētu atgūties no šāda trieciena, ar kādu sastopas grāmatas tēli Mazajam Džekam tas viss ir tāpat kā būt pusmūžu aklam, tad atvērt acis un redzēt To visu (Ārpusi) Redzēs, kā viņi visi tiks galā, bet nešķiet, ka šis būs happy end story