Linda Riņķe's Blog

26. februārī, manā dzimšanas dienā, Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā norisinājās balvas “Kilograms kultūras 2018” apbalvošanas ceremonija. Man, un pašsaprotami arī visapkārt esošajiem cilvēkiem, par lielu (un patīkamu!) pārsteigumu nominācijā “Kultūrvieta” galveno balvu ieguva mūsu #Šķietura!!! Man asaras bira, vārdi kaut kur zuda un sirds dauzījās kā negudra. Un visam pa virsu bezgalīga laime. Par visu līdzcilvēku atbalstu un līdzi jušanu. par BALSOŠANU! Paldies Jums visiem vismīļākais!

Šeit variet apskatīties visu ceremoniju.

“Kā vēstīja LSM.lv kultūras redakcija, kategorija “Kultūrvieta” bija šā gada lielākā intriga, jo skatītāji un klausītāji paši pieteica kultūras baudīšanas vietas nominācijai un paši arī balsoja finālā. Lai noskaidrotu finālistus pārējās astoņās kategorijās, Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un LSM.lv žūrija diviem skatītāju balsojumiem – vasarā un ziemā – izvirzīja savā redzējumā oriģinālākos un kvalitatīvākos aizvadītā gada Latvijas kultūras notikumus, un skatītāju balsojums noteica finālistus un arī uzvarētājus.”

Šeit arī pāris bildes no ceremonijas:

Vasaras laikā mana mīļā Gunita devās Latvijas aplūkošanā un pie viena paciemojās arī nu jau par Latvijas Kultūrvietu 2018 pasludinātajā #Šķieturā. Šeit visā skaistumā variet izlasīt, ko tad Gunita rakstīja par saviem piedzīvojumiem Šķieneros, Gulbenē un Smiltenē.

[image error]Noklikini ar peles labo klikšķi, spied “View Image” un tad varēsi to palielināt un labāk salasīt

Zinu, ka peldu un allaž uzpeldu pēc ilgiem klusuma periodiem. Bet tas tāpēc, ka ar ļoti daudz ko izvēlos nepadalīties, neizstāstīt. Bet tad nāk tādi notikumi, kurus nav iespējams patūrēt klusumā. Kā pimēram, šī “Kursas laika” avīze, kas vakardien iekrita manā pasta kastītē tiešajā sūtījumā no Liepājas. Un tur kas tāds, kas lika manai sirdij gavilēt. Gunita Lagzdiņa-Skroderēna ir ne tikai mega ātrumā izlasījusi grāmatu, bet arī paspējusi uzrakstīt tik skaistu grāmatas recenziju, ar kuru man no sirds gribās ar visiem padalīties, skaļi kliedzot pateicībā par labajiem vārdiem un novērtējumu.

[image error]Gunitas Lagzdiņas – Skroderēnas recenzija grāmatai “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” avīzē “Kursas laiks”, 04.01.2019

Man bieži prasa – “par ko tad grāmata ir?!“, uz ko man allaž ir tik grūti atbildēt, nepasakot ne par maz, ne par daudz. Un te nu re ir skaists kopsavilkums, ko es bez kautrēšanās nesīšu pasaulē. Paldies Tev, sieviete dieviete, mans Kosmosiņ, par šo vārdu salikumu, enerģiju un mūžīgo atbalstu!

Tā skaistā, priekiem pilnā diena ir pienākusi, un man ir liels pagodinājums paziņot, ka trešā, mana stāsta noslēdzošā grāmata, “Kā Sprīdīte mājās pārnāca”, ir pasaulē un ir nopērkama!

Lai svinētu šos jaunumus un šīs skaistā stāsta izstāstīšanu pilnībā un līdz ar to sava veida beigu atzīmēšanu, es dodos uz Latviju. Paralēli sirdsmīļiem Ziemassvētkiem, es arī pablandīšos apkārt un tikšos ar Jums.  Gribi mani satikt un paklausītis manos stāstos? Gribi iegādāties grāmatu par draudzīgu cenu (un, pavisam iespējams, arī iepriekšējo grāmatu komplektus!)? Tad re ku šeku ir mans mazais saraksts ar to, kur un kad mani satikt:

21. decembrī, plkst. 20:00. Rīgā, Bruņinieku ielā 2, superīgajā Kultūras telpā Autentika.

[image error]

2. 27. decembrī, plkst. 17:00. Gulbenes bibliotēkā, O. Kalpaka ielā 60A.

[image error]

3. 28. decembrī, plkst. 17:00 Aizkraukles interešu izglītības centrā, Spīdolas ielā 11

[image error]

Uz tikšanos!

Miljons gadi pagājuši kopš tikāmies. Virtuāli. Dzīvē noteikti ar vairumu no Jums esmu tikusies manā brīnišķīgajā Latvijas pilnajā jūlijā, kad mēnesi pavadīju diendienas un ikstundas Šķieneru autobusu pieturā darot to, ko mīlu visvairāk – satiekot savus mīļos un veidojot mozaīkas sienu. Pateicoties manam tētim, šeit ir apusi īsfilma par to, kā Šķieneru pietura piedzīvoja pārmaiņas no pirmās līdz pēdējai dienai un pārtapa #šķieturā.

Drīz zinošu citus jaunumus un trešā grāmata taču arī jāpalaiž pasaulē! Bet līdz tam – dzīvojam mākslā un turpinam baudīt dzīvi!

Spied šeit un nokļūsti youtube valstībā un īsfilmas skatījumā: https://www.youtube.com/watch?v=hX5tkPHHXs0&t=48s

Pavisam nesen kā no zila gaisa saņēmu atsauksmi par manām grāmatām. Kāpēc kā no zila gaisa? Jo man šķita, ka viss jau izlasīts, viss jau aizmirsts un nolikts maliņā. Bet kā izrādās – ne būt nē.

Šo raksta fantastiskā Sanda (izņēmu viņas personīgos komentārus, tas lai paliek starp mani un viņu):

Čau, Lindiņ!

Klau, Tu nu gan esi viens riktīgi liels MALACIS:)))

es tak izlasīju abas Tavas grāmatas vienā paņēmienā, vispār teikšu Tev tā, man arī šis gads iesācies ar ļooooti lielām pārdomām par dzīves jēgu un īstenību, (..) Tev tur burtiski katrs teikums kā tāds dzīves moto vai citāts var būt :))

Esmu riktīgi sasmēlusies enerģiju no Tavām grāmatām, man viņas šobrīd nāk tieši laikā.. Es gan pirmo izlasīju par Jaunzēlandi tā kā pati drīzumā uz turieni došos.. bet vakarnakt izlasīju Tavu pirmo grāmatu. Tur man visvairāk saistīja tā vīnogu lasīšanas daļa, es vasarā noskatījos tieši filmu par to (vīna tapšanas process pa soļiem) nosaukums “Vīns un vējš” riktīgi laba filma, uzbur tieši to noskaņu, ko Tu aprakstīji. (..)

Es arī ļoti labprāt kaut ko tādu izmēģinātu.. Nav tā, ka es būtu tik drosmīga, ka paņemtu Tavu piemēru un sāktu stopēt, esmu tam par bailīgu un arī diemžēl par vecu :))))) lai gan, kas zina, ja nolasītos pareizā kompānija, notikt var pilnīgi visss…:) Beeet apciemot dažus paziņas dažādās pasaules malās es labprāt vēlētos gan…

(..)

vēlreiz liels Tev paldies par idejām, iedvesmu un to enerģijas lādiņu un pozitīvismu, kas nāk no Tavām rindām:)) lai Tev viss arī turpmāk izdodas!

Iesaku ņemt piemēru no Sandas – labāk vēlāk nekā nekad – un izlasīt abas grāmatas, kamēr vēl ir (ja ir!), jo nu jau strādāju pie trešās, “triloģijas” noslēdzošās, grāmatas, kas pasaules gaismu ieraudzīs jau JŪLIJĀ! Vēl košāk par Jaunzēlandi, haosu domās un ielās Dienvidaustrumu Āzijā, fantastiskajām kāzām Indijā un ko tas nozīmē – atgriezties mājās pēc 3 ceļojumu un emociju pārpilniem gadiem.

 

 

Sen neesmu klauvējusi pie Jūsu durvīm ar atgādinājumu par grāmatas eksistenci. Bet man sakrājušies pāris priecīgi jaunumi, kurus vairs nespēju turēt noslēpumā. Kosmoss vēl joprojām darbojas interesantos līkločos un turpina mani priecēt par mazo pasaulīti, izpalīdzīgiem cilvēkiem, sakritībām, laimi sīkumos, piedāvājumos un nejauši radītās situācijās. Vēl un vēl. Turklāt gribēju atgādināt, ka izprintētās grāmatas Jumavas noliktavā tuvojas beigām, tāpēc steidziet uz grāmatnīcām, kamēr vēl ir!

Kad pavisam nesen paviesojos fantastiskajās Dēkaiņa telpās ar savu stāstu vakaru un padalīšanos pieredzētajā, ar kaunu nācās atzīt, ka esmu pametusi savs pierakstus novārtā. Tā arī nepabeidzu Indijas stāstus. Par Spāniju vispār ne pusbalsī neesmu iepīkstējusies. Un varbūt arī labi, ka tā?! Vairāk jaunumu, ko rakstīt topošajā trešajā grāmatā?! Un tad ceturtajā?!

Bet, jā, klusēts ir ilgi. Par atgriešanos mājās 2015. gadā. Par aizdošanos uz Spāniju ar savu Mīlestību un Labāko draugu vienā personā. Par izdzīvošanu uz Jaunzēlandē sasmeltas iedvesmas lauskām, kuras tik pēkšņi atsitās pret Spānijas realitāti. Par pārvākšanos uz kalnu pilsētiņu un par skolotājas tapšanu. Par kļūšanu par “fur mama” un brīnišķīga suņa bērna ienākšanu manā dzīvē. Par vēl un vēl.

Bet atstājot pēdējo divu-trīs gadu notikumus vēsturiskā noslēpumā, atklāšu, ka nu pat esmu atgriezusies no intensīva mēnesi-ar-pusi Latvijā. Ar noskriešanos, kad miegs pazaudēts un Rīga izskrieta no viena gala līdz otram tik, ļoti, ka pat kāju muskuļi nākamajā dienā iesāpas, kā pēc veiksmīgi noskrieta treniņa. Ar prieku, kad satikti tik ļoti mīļi un sen (vai nekad) nesatikti cilvēki. Ar to mīlestību, kas visu to nedēļu garumā sprāga no manis ārā uz visām pusēm, jo esmu dzīvē bezgala pateicīga par maniem mīļcilvēkiem. Un ne bez asarām. Aizbraukšana, kā ierasts, rotājās asaru pērlēs un nesaprašanā – “nu kur mani tās pēdas atkal dzen!?”.

[image error]

Lai arī aizsaukta mājās tik steidzami un ilgi ģimenes sāpju dēļ, es kā vēl nekad gremdējos laimē par to, kāds spēks ir rodams mūsu saknēs. Mums viss ir pa spēkam, kad blakus ir mīļa roka, pazīstams acu skats un apskāviens, kas jau kopš bērna kājas sniedz pajumtes sajūtu. Par saknēm runājot, man jārunā arī par saviem ciemiem un mazpilsētām, kuras kā vēl nekad mani šogad uzņēma ar aicinājumiem, avīž-intervijām, pasākumiem, sarunām. Izrādījās, ka esmu grāmatā starp Gulbenes dižgariem. Es – knīpa – salīdzinājumā ar visiem citiem, kas nesuši manas pilsētas vārdu Latvijā un Pasaulē. Vēl mani ceļi aizveda uz Daugavpils novadu. Mistiskos grāmatu svētkos, kas patiesībā mani nogādāja vistiešākajā laimes klēpī – pie Brīvskolotājiem. Es tikos ar Gulbenes novada valsts ģimnāzijas skolēniem, Bibliotēkā stāstīju par saviem ceļojumiem, priecājos par iespēju runāt Gulbenes konferencē “Gulbenes novads – punkts pasaules kartē vai lidlauks?“, pārsteidzoši saņēmu uzaicinājumu parādīties ChaulaTV un, protams, prezentēju savu otro grāmatu.

[image error]

Skrējiens nu ir noslēdzies. Varu atkal ieslīgt tajā sajūtā, ka esmu jau tik tālu no visa, ka iespējams ar vieglumu un mieru doties atpakaļ savā rutīnā – tajā, kas pilna manis pašas projektu, telefona klusuma un jaunu sapņu, ideju. Kājas atkal jau ir aizniezējušas un šoreiz, izmantojot bezdarbnieka un bezpajumtnieka statusu, došos piepildīt nu jau bezgala vecu, un ne vairs ar ne tik unikālu sapni – Camino de Santiago.

Esmu ierunājusies. Var jau būt, ka tas rakstīšanas kamolītis būs iekustināts un taps par jaunu sākumu blog-komunikācijai un trešās grāmatas aizdarēm. Bet, ja pazūdu atkal uz diviem gadiem, tad vienkārši ziniet, ka tepat gar stūri vien esmu. Ierakusies savās lietās un savā burbulī. Nekur jau nepazudīšu. Katru dienu strādāju pie jauniem pārsteigumiem!

Pie kā mēs palikām?

Ak, jā, pie lieliskajām Indijas kāzām![image error] Pēc cītīgiem centieniem izgulēties, kas tomēr vainagojās neveiksmē, jo, garo kāzu dēļ, bijām gājuši gulēt tikai mazliet pirms brokastlaika, devāmies uz Pawan ģimenes dzīvokli, kur mūs gaidīja ne tikai brokastis, bet arī miegainā Elīna. Kā izrādās, viņas kāzu rituāli vēl nebija beigušies – ne tikai visādas ģimenes tantiņas tika pieaicinātas agrā rīta stundā uz lūgšanām, bet arī nu Elīna bija oficiāli, pēc indiešu tradīcijām, Pawan ģimenes daļa, kas nozīmēja gulēšanu saspiestajā dzīvoklī, kurā miera nebija ne uz mirkli. Vai esiet filmās vai nostāstos redzējuši, ka indiešu tradicionālajās kāzās tieši pēc 7 jā vārdu teikšanas, jaunā sieva sāk liet gaužas asaras? Jo tas viņu tradīcijās nozīmē, ka nu sieva vairs nepieder savai ģimenei, viņas piederība ir vīra ģimenei un vistradicionālākajās ģimenēs tas nozīmē arī dzīvošanu kopējā ģimenes mājā.

Lai vai kā, Elīnu nesastapām sevišķi apmierinātu, kas savukārt deva mums abām kārtējo prieka devu – iespēju papukstēt latviski, zinot, ka neviena dzīva dvēsele mūs nesapratīs. Gredzens, indiskā lēnumā, vēl joprojām rotāja tikai Elīnas pirkstu, jo vīra gredzens vēl nebija gatavs, un abu jaunlaulāto dienas darāmo darbu sarakstā bija vēl neskaitāmas skriešanas no punkta A uz punktu B. Bet kulmināciju mūsu latviešu valodas praktizēšanā sasniedza kāds klauvējiens pie durvīm.

Es iepriekš aizmirsu pastāstīt par kādu ļoti aktuālu “mafiju” Indijas ielās. Pāris dienas pirms kāzām mēs bijām izskrējuši ar Elīnu, Pawan un Pawan māsīcu Vani mazā iepirkšanās tūrē un jaunā pāra dejas mācībās. Mašīnā, tipiski Indijas milzu satiksmei, stāvējām New Delhi ielā lielā sastrēgumā pie sarkanās gaismas, visi laimīgi runājāmies, klausījāmies mūziku, līdz Vani stresainā ātrumā sniedzās aizvērt visus iespējamos mašīnas logus un sāka noraidoši māt ar rokām. Mums pie mašīnas stāvēja sieviete un aktīvi centās iedalīt skrejlapiņas. Mēs ar Serhio neizpratnē sākām izprašņāt Vani, un viņas atbilde reizē bija gan šokējoša, gan pārsteidzoša, gan arī visnotaļ unikāla.

[image error] © Dailymail.co.uk Lūdzu, atcerieties, ka ne visa komūnas daļa nopelna naudu šādā nejaukā veidā!

Noteikti, ka pastāv vēl pāris stāsti par šo tēmu, bet es atstāstīšu to stāstu, ar ko mūs iepazīstināja Vani. Tātad šī sieviete aiz loga, kura netika uzklausīta, bija hijra jeb transvestītu komūnas pārstāve. Šai komūnai ir jau ap 40 000 gadu gara vēsture Indijā un transvestīti tiek uzskatīti kā dieva dotumu apveltīti cilvēki. Šo uzskatu sen, sen atpakaļ radīja Indijas vadošā sabiedrība, lai izvairītos no transvestītu atstumšanas. Taču mūsdienās, par spīti pārliecībai, ka transvestīti spēj ne tikai dod svētību, bet arī uzlikt nežēlīgus lāstus, kad diskriminācija ir vēl acīmredzamāka, jo gan tradicionālais ģimenes atsakās no saviem transvestītu bērniem, gan darba devēji atsakās dod darbu, vai mājokļu īpašnieki atsakās izīrēt pajumti, ir daļa hijra komūnas locekļu (uz ielām palikušie), kas darbojas kā “mafija” naudas nopelnīšanas nolūkā. Viņi ne tikai prasa ziedojumus (un cilvēki tos dod jo baidās no lāsta uzlikšana) un bloķē kādu lielu uzņēmumu ieeju dejodami un muzicēdami, kamēr uzņēmuma vadība neiznāk un neiedod naudu, bet arī siro pa ielām, ierazdamies uz kāzām. Un kāzas ir visnotaļ delikāts jautājums – neviens nevēlas lāstu jaunajam pārim!

Un ar piecu, naudu diedelējošu transvestītu ierašanos pie durvīm, mēs ar Elīnu varējām runāt uz nebēdu, nebaidoties no nekādiem pasaules lāstiem jo a) mūsu tradīcijās nepastāv šāda māņticība, b) kundzes pie durvīm pat gribēdamas nevarētu saprast to, kas bira pār Elīnas lūpām. Galu galā mums – ārzemnieku daļai, kam šī “tradīcija” šķita šausminoša un netaisnīga ar jauno sieviņu priekšgalā, aiz Pawan ģimenes muguras, izdevās aizvērt durvis uzmācīgo diedelnieku priekšā un ģimenei, savukārt, paziņot, ka kundzes aizgājušas labprātīgi.

[image error] Sagurums bija pamatīgs

Lai vai kā, pēc cītīgas somu krāmēšanas, lai sekojošo dienu ceļojumu ietvaros nebūtu jāstaipa līdzi liekais svars, kā arī tikai vienas mugursomas sagatavošanai tam piedzīvojumam, kas mūs sagaidīja: 12km kalnā kāpšana un tempļa apciemošana, lai iegūtu svētību Elīnas un Pawan laulībai, mēs visi vēlā vakarā devāmies vilciena stacijas virzienā, lai dotos uz Katra (Jammu province) – pilsētu Indijas Ziemeļus, netālu no robežas ar Pakistānu. Katra ir mājas kādam īpašam templim – Shri Mata Vaishno Devi – kas kopā ar ceļu līdz tam, tiek uzskatīti par vienu no visīpašākajiem svētceļojumiem Indijā. To apmeklē miljoniem svētceļotāju katru gadu – ne tikai no pašas Indijas, bet arī no visas pasaules.

[image error] Sava vilciena atrašanas saraksts
[image error] Diemžēl neviens neiedomājās nobildēt normālu bildi situācijas iemūžināšanai

Bet pats ceļš uz Katra iepazīstināja mūs ar diviem jaunumiem: Indijas vilcieniem un lūriķiem. Pateicoties Pawan un Elīnai mums jau laicīgi visiem tika rezervētas vietas vilcienā, kas Indijā tiekot izķertas lielā ātrumā, gandrīz neatļaujot vietu spontāniem pārbraucieniem, it īpaši, ja ceļotājs vēlas pats savu mini gultu, kurā atlaisties garajā pārbraucienā.

Tātad gulēšana notiek trīs stāvos: pirmā stāva gulta kalpo kā sēžamvieta visiem konkrētās “kupejas” (tas tāds virspusējs vārds, lai spētu izskaidrot vilciena iekārtojumu) pasažieriem, vidējā gulta ir atstutēta pret sienu, kā vieta, kur sēdošajiem pasažieriem atbalstīt muguru, un trešā gulta stāv kā stāvējusi – kā jumtiņš virs pasažieru galvas. Viss ir ļoti kompakti un dziļi minimālisma stilā. Vismaz pirmajā naktī es biju pateicīga par to, ka mūsu “kupejā” visi bija savējie, jo jau sēžot savos krēslos un gaidot vilciena atiešanu, mēs novērojām kādu konkrētu parādību – indieši nebaidījās un nekautrējās apstāties pie mūsu loga un vienkārši stāvēt, uzkrītoši raugoties uz mums. Šādu likteni es izdzīvoju arī nakts laikā, kad, priecīgi iekārtojusies augšējā – trešajā – stāvā, lai izvairītos no garāmgājēju skatīšanās un iedevusi arlabunakts buču paralēlajā gultā pretī gulošajam Serhio, ievēroju, ka neesmu padomājusi visus sava it kā tik ļoti ģeniālā plāna “par” un “pret”. “Kupejai” perpendikulāri, paralēli vilciena “gājēju celiņam” ir vēl divas gultas vietas. Un Indijas vilcienos vairs nav aizkariņu, ko iespējams aizvilkt, lai saglabātu savu privātumu. Tie ir ar likumu aizliegti kopš traģiskiem ugunsgrēkiem vagonos, kuros uguns izplatījās tieši ar šo aizkaru “palīdzību”. Tādējādi, man noliekot galvu uz spilvena, tieši pretī, pāri “gājēju celiņam” lūkojas divas milzu brūnas acis. Es gāju gulēt un modos ar šī vīrieša nemāku noslēpt savu ziņkāri, skaļi dusmās murmulēdama, kas tik un tā nespēja satricināt lūriķa mieru. Arī Serhio izteiktā lūrēšana pretī un gandrīz redzami dusmu dūmi no viņa ausīm nelikās gana spēcīgi, lai satricinātu lūriķa zemi zem kājām. Tā viņiem ir kaut kāda mistiska norma. Pat ne norma, viņiem tas gluži vienkārši nešķiet nepieklājīgi. Mācība tika gūta – turpmāk mēs ar Serhio centāmies gulēt tieši pirmajā stāvā, reizēm pat saspiedušies kopā vienā mini gultiņā, kas patiesībā izrādījās vistumšākais vilciena nostūris, un tikai kāds, kas rāpotu pa “gājēju celiņu” spētu ielūkoties, kas tur guļ.

[image error]Kad rīta stunda bija pienākusi un mēs varējām visi dalīties savos pirmā Indijas vilciena pārbrauciena stāstos, bijām nonākuši Katra vilciena stacijā un aši vien bijām jau autoostas meklējumos, lai aizbrauktu uz kalnam vistuvāko punktu – svētceļojuma sākumu. Ieradušies tur, izgājām svētceļotāju reģistrāciju un pēc tam, kad viesnīcā noīrējām istabiņu visu lieko mantu atstāšanai un ašai dušai, ātri vien devāmies restorāna meklējumos un Indijas garšu baudīšanā. Te nu atkal Pawan varēja noņemties zili zaļš lielās masas apgaismošanai par to, kāds ēdiens slēpjas zem katra nosaukuma un ko labāk ēst un ko neēst. Iedomājies pats vismaz 10 ārzemju viesus kliedzot Tavu vārdu ap lielu pusdiengaldu, uzdodod jautājumus par katru milzīgās ēdienkartes ēdienu. Un tad vēl pamēģiniet apkopot to, ko katrs vēlas, cik daudz un ko vēl piedzers pie sava ēdiena. Un tad vēl pacentieties to pārtulkot viesmīlim, neko nesajaucot.

[image error] Katrs atpūšas pa savam

[image error]Kad vēderi bija izlutināti izcilajās Indijas garšās un garšvielās, kā arī īpašā Masala tēja uzsildījusi mūsu ķermeņus, mēs visi, izgājuši uz ielas, devāmies pa kreisi – kalna virzienā. Visiem šī bija pirmā diena ārpus New Delhi un patīkamais satraukums par garo pārgājienu un šī svētceļojuma galamērķi – unikālu templi kalna alā – lika visiem smaidīt pat bez iemesla un priecāties par nezināmo. Aši vien, apiedami ēzeļus, kurus piedāvā slinkākajiem vai vecākajiem svētceļotājiem vieglākai ceļa pieveikšanai, nonācām pie galvenajiem ieejas vārtiem, kur izdalījušies “sievietēs” un “vīriešos” gājām drošības pārbaudi. Šeit, interesanti, vēl bez ieročiem bija aizliegti arī sīpoli un ķiploki, kas šī reģiona reliģijas pārstāvjiem ir aizliegts uztura produkts. (Jā, es dzirdu kā tagad latvietis krekšķina un domā par to, kā gan viņi veseļojas?!)

[image error]Jau gājiena sākumā tikām ne tikai pie speciāliem galvas apsējiem, bet arī tikām iemācīti teikt svarīgu svētceļotāju teicienu: “Jai Mata Di“, ar ko apmainās ik viens pretimnākošais, vai arī kāds aiz muguras, skaļi kliegdams motivēšanas nolūkā. 12km pastaiga šķiet kā nieks, bet tas kāpiens ir stāvā kalnā. Turklāt īstie svētceļotāji šo ceļu veic basām kājām (aha, vienalga, cik auksts nebūtu). Ceļā nedrīkst ne smēķēt, ne lietot alkoholu. Tāds patīkams šķīstības un miera gājiens. Jāpiebilst, ka mums visiem bija sporta apavi, izņemot Serhio, kurš bija pielīdzināms baskāju svētceļotājiem. Ja atminieties, Serhio Kambodžā salauza kājas mazo pirkstiņu. Un viņam nevieni apavi nederēja, pat svaigi nopirktie pārgājiena zābaki. Tāpēc viņš 12km augšup un tad 12km lejup veica .. iešļūcenēs!

[image error]12 km pagāja patīkamā mierā – visa ceļa garumā gar malām ir mazas bodītes, kurās nopirkt našķus, padzerties, spieķīšus ar kuru palīdzību kāpt kalnā, suvenīriņus un vēl, un vēl. Tas nozīmēja, ka mēs draudzīgi stājāmies ik mirkli, lai kopīgi paēstu, patērzētu. Tas bija arī lielisks 12km ceļš, kura laikā iepazīties ar saviem turpmāko 2 nedēļu ceļojuma biedriem un uzzināt, cik kolorīta personība katrs no viņiem ir! Mūsu kompānijā, vēl bez Pawan, bija arī viņa 2 indiešu draugi (3ais arī būtu bijis, bet viņš, kā izrādās – savā mūžīgajā stilā, nokavēja vilcienu), kas nozīmēja mums vēl 2 papildus personas, kam uzdot miljons jautājumus par šīs vietas nozīmi un indiešu kultūru kopumā. Izrādās, ka līdzīgi kā mūsu Aglonas gājiens, šīs nav tikai svētceļojums jaunlaulāto svētības iegūšanai, cilvēki šajā kalnā kāpj katru gadu, meklējot svētību, mieru un apgaismību.

[image error] © http://www.maavaishnodevi.org Tā ir ieeja templī – tas mazais alas caurums aiz sēdošā kunga

Kalna virsotni sasniedzām jau tumsā. Un mums tika dota stunda visiem nomazgāties, it īpaši nomazgāt kājas. Lieki piebilst, ka februāris arī Indijā var būt auksts, it īpaši, ja esi kalnos 1585m augstumā. Un mēs visi nakšņojām vienīgajā apmešanās vietā – valdībai piederošā viesnīcā, kura bija iedalīta vairākās guļamzālēs un mēs visi gulējām telpā ar vairākām divstāvu gultām. Tas nozīmē, ka siltais ūdens aukstajās telpās visdrīzāk bija mīts, jo uz tādām cilvēku masām noteikti, ka ir neiespējami piesildīt tik daudz tonnas siltā ūdens. Tā nu mēs visi, zobus klabinādami mazgājāmies un gatavojāmies nākošajam uzdevumam – pēdējam basu kāju (!) gājienam līdz pašam templim. Bet templis – alā. Lai iekļūtu tajā mums ne tikai nācās nostāvēt rindā, bet arī caur šauru alas atveri un aukstu kalnu avota ūdeni brist līdz mirklim, kad ikkatrs atdūrās pie kunga, kurš, sagaidīdams speciālu lūgšanu no katra svētceļotāja, un izrādīdams speciālos, sakrālos akmeņus, katram uzspieda uz pieres sarkanu punktu un palaida brīvībā. Vairākas stundas kalnā kāpšanas un dažas sekundes patiesā svētuma. Viss notika tik ātri, ka es šobrīd pat neatceros, kā šī ala izskatījās. Atceros tik to, ka pēc iziešanas no tempļa bija lieliska iespēja nostāties pie svētā ūdens, ievēlēties vēlēšanos un izdzert malku ūdens. Es gan to transformēju kā ziņu, ka nevis gari mums palīdzēs piepildīt vēlmes, bet gan, ka izdzertais ūdens simbolizē mūsu pašu spēju piepildīt mūsu vēlmes. Uzdzer ūdeni un ej cīnies!

[image error] Tas baltais punkts ir ciemats, kurā atrodas īpašai templis/ala un vieta, kur mēs pārnakšņojām

Agrā rīta stundā pēc brokastu apēšanas pēc kārtējās negulējuma nakts (pamēģiniet pagulēt indiešu krākšanā, bērnu raudāšanā, aukstumā un uz virsmas, kas ir koka cietības matracis), izrādījās, ka ceļš ved vēl augstāk. Tas ir tāds kā izvēles ceļš, bet tas, kurš pievar tos simtiem pakāpienus, tiek atalgots ar vēl vienu templi (vēl viens sarkans punktiņš pierē starp acīm), pasakainu skatu un ar nevienu citu kā divu dažādu sugu pērtiķīšiem, par kuriem mans biologs Serhio nebeidza vien priecāties, jo viens no tiem mūsu ceļojuma pērtiķu skaitam piepulcināja vienu jaunu, līdz šim neredzētu sugu! Šajā punktā tad nu visi svētceļotāji nodevās pērtiķu barošanai, atpūtai, bilžu veikšanai un vispārējai socializācijai. Te nu mēs tikām pie vairākiem indiešiem, kas viens pēc otra nāca klāt un lūdza nofotografēties ar viņiem. Sākumā interesantais un patīkamais process gan pārvērtās uzbāzīgā rutīnā un mūsu patiesi blondā un baltādainā Amerikas Emily visa ceļojuma beigās vienkārši sāka atteikties no fotografēšanās. Indieši nodevās mūsu fotografēšanai, bet mēs nodevāmies pērtiķu fotografēšanai!

[image error] Mūsu foršā grupa

[image error]

[image error]

[image error] Nu labi .. Serhio nofotografēja arī pāris indiešus. Bet tieši mazuļu melno acu dēļ. Viņu tradīcijās melnās acis aizsargā bērnus no kāda lāsta uzlikšanas

[image error]Ceļš lejup, jā, bija daudz ātrāks, nekā augšup. Šim nolūkam lejupceļā ir uztaisīti speciāli īsceļi ar trepēm. Tātad asa līkuma vietā ir iespējams pa taisno nokāpt lejā pa trepēm, izvairoties no katra līkuma. Sākumā gan mums likās tā negodīga krāpšanas, jo, ja tomēr esi tādā svētceļojumā, tad labāk gan noej visu ceļu godīgi. Bet kad pēdējos kilometros mūsu ceļi sāka ellīgi sāpēt no nemitīgās ielocīšanas stāvajā lejupkāpšanā, mēs ātri vien ar Serhio nolēmām par labu trepēm un laimīgi tecējām raitā solī tik lejup, tik lejup. Pie svētceļojuma ieejas mēs pievienojāmies pirmajiem atnācējiem un tad visi kopā gaidījām vēl pēdējos svētceļotājus un tikmēr nodevāmies saules stariem un jautra raksturam spēlēm, no kurām viena bija puišu skriešanās sacīkstes, lai rastu atbildi ieilgušajam strīdam par to, kurš ir ātrāks. Puiši ir un paliek puiši!

Lai vai kā mūsu svētceļojums bija noslēdzies. Jaunais pāris iesvētīts, mēs paši visi laimes ūdeni sadzērušies. Bijām gatavi doties kārtējā nakts vilciena izbraucienā, lai New Delhi atvadītos no Elīnas un Pawan, kas devās savā medusmēnesī uz Bali, bet paši – 9 ārzemnieki – dotos Rajasthan (tūrisma ziņā populārākais Indijas rajons) apceļošanā. Mūsu priekšā bija 2 neaizmirstamas nedēļas Indijā!

Kamēr vēl čammājos ar bloga nākamo daļu ierakstiem par Indijas piedzīvojumiem, šovakar, garšīgi ēdot no dārza pārvesto granātābolu, atcerējos garšas un smaržas, ko sajutām Indijā. Mārtiņš Sirmais un LTV komanda ir ļoti pacentušies radīt Indijas sajūtas – gan ar parādītajām krāsām, maziem kāzu ieskatiem, kā arī pašu galveno – to, kā pagatavot vistas kariju from scratch (viss pašu pagatavots no pamatiem, neizmantojot pusfabrikātus, iepriekš sajauktus maisījumus utt.). Ļoti iesaku noskatīties 51min garo raidījumu tiem, kurus uzrunāja mans stāsts par Elīnas un Pawan kāzām, un kuri gaida manus nākamos stāstus par to, kā mēs vēl 3 nedēļas ceļojām caur Indijas garšām (pabijām arī raidījumā rādītajā Džaipurā).

[image error]

Video skatāms šeit