Madara

Add friend

Madara’s Bookshelves

to-read‎ (16)

currently-reading‎ (6)

read‎ (61)

did-not-finish‎ (0)

Stats | More…

Madara is Currently Reading

Madara is currently reading

Latvju virsnieks Nr.35473

by Roberts Gabris

bookshelves: currently-reading

Rate this book

Clear rating

1 of 5 stars 2 of 5 stars 3 of 5 stars 4 of 5 stars 5 of 5 stars

Madara said: " Noriļska - šis vietvārds vairumam neko neizsaka. Interneta klaidoņi var atrast joku bildītes, kuras vēsta: "cerību nav" / "-54 grādi, bomžu nav"/ "sniegs jūnijā". Vairāk vai mazāk tas viss ir diezgan tuvu patiesībai. Cerību nebija tiem, kas bija tur Noriļska - šis vietvārds vairumam neko neizsaka. Interneta klaidoņi var atrast joku bildītes, kuras vēsta: "cerību nav" / "-54 grādi, bomžu nav"/ "sniegs jūnijā". Vairāk vai mazāk tas viss ir diezgan tuvu patiesībai. Cerību nebija tiem, kas bija tur deportēti padomju laikos, pirms un pēc Otrā pasaules kara. Ja vien par cerību varēja uzskatīt kaut vienu reizi labi paēst un nejust izsalkumu, bet mūsdienās - tikt prom uz kādu civilizētāku apvidu. Pilsētā polārajā naktī valda stindzinošs aukstums un sniega vētras, tā sauktās "purgas". Vasaras ir ļoti īsas un ātri beidzas, aiz polārā loka nav jau nekāds kūrorts. Mūsdienās šī pilsēta ir slēgta un tikai retajam tajā izdodas ielūkoties. 2014.gadā tapa filma "Kombinat Nadezhda", kas parāda mūsdienu Noriļskas nākotnes perspektīvas jauniešiem. Dzīvoklis bloķenē un piedzeršanās industriālo notekūdeņu dīķī. Urrā!

Roberts Gabris bija viens no vairākiem simtiem Latvijas armijas karavīriem,kas tika aizsūtīti uz militārajām mācībām Litenes pagastā, 1941.gada jūnijā. Kā izrādījās - lai tiktu deportēti uz Sibīrijas ziemeļu ieslodzīto nometnēm. Daudzi latviešu jaunieši zina, ka bija tāda lieta - izsūtīja ne tikai Latvijas armijas virsniekus, bet arī viensētu saimniekus un to ģimenes, kā arī inteliģentus cilvēkus. Skolās to pastāstīja kā faktu, veltot tam aptuveni pāris minūtes laika. Tas ir tik maz, ārkārtīgi maz...Tā rodās jaunieši, kas varbūt kaut ko zina par deportācijām, bet par pašu neseno vēsturi tikpat kā neko daudz nespēj pastāstīt. Dainis Īvāns - kas tas tāds? (populārs video hīts 2015.gadā)

Atpakaļ pie izdzīvošanas stāsta - Roberts Gabris sarakstīja atmiņas par 10 gados piedzīvoto politieslodzīto nometnēs Noriļskā, Sibīrijā. Tāds bija piespriestais sods - desmit gadi svešumā, aukstumā un nemitīgā izsalkumā. Kā izbijis armijnieks, Gabris spēja sevi disciplinēt vai fiziski aizstāvēt brīžos, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Savās atmiņās visvairāk Gabris raksta par konfliktiem ar kriminālieslodzītajiem un viņu nevēlēšanos strādāt (jau izsenis bija urlas!), tādējādi uzveļot divas normas uz Gabra pleciem. Gabris kavējās atmiņās arī par neticamiem izdzīvošanas brīžiem - kā izglābies no virsū braucošas lokomotīves, kriminālistu kautiņiem un nosalšanas karcerī. Kā karavīrs Gabris nav tik sentimentāls kā Vladislavs Urtāns, vienkāršs izsūtītais students no Latgales, kurš savu izdzīvošanas stāstu vairākkārt nodēvējis par brīnumu atmiņu krājumā "Par ko?". Abu spēkavīru (garā un miesā vāji cilvēki Sibīrijā diemžēl nespēja izdzīvot) stāstījumos atradu gan daudz kopīgā, gan atšķirīgā. Kopīga biju abu neizpratne par jaunā, komunistiskā režīma ačgārnību un soda sistēmu, kas normālus cilvēkus pataisīja kā par zvēriem līdzīgiem, kuriem izšķirošs ir katrs maizes kumoss. Tāpat kopīga bija vēlme sastapt reiz Latvijā dzīvojušos, lai pakavētos atmiņās par labajiem laikiem. Atšķirīgais - V.Urtāns uzsvēra latviešu savtīgumu izšķirīgos brīžos, kamēr igauņu izsūtītie spēja vairāk turēties kopā un palīdzēt viens otram. Tāpat arī V.Urtāns detalizētāk aprakstīja trūcīgos sadzīves apstākļus ieslodzīto nometnēs, lai izdzīvotu, cilvēki ēda arī skujas un zāli, kas mūsdienu cilvēkam var likties prātam neaptverami.

R.Gabra atmiņas pirmo reizi tika publicētas 1990.gadā, kad jau varēja mēģināt publicēt to, kas ~50 gadus bija paturēts pie sevis, klusumā. V. Urtāns nepiedzīvoja ne atmodu, ne savu atmiņu pirmpublicēšanu. Liekas, ka ar to vien būtu pieticis, vien pāris gadus šī cilvēka mūžā, lai pārdzīvojums tiktu izsāpēts un piedots.

Lasītājs parastais gan jau čāpstina un nicīgi jautā "kāda vella pēc šitie šausmu gabali jālasa?" Uz ko varētu atbildēt - aizej uz kādu pamestu, pirms kolektivizācijas atstātu latviešu viensētu, pastāvi un padomā. Vai nepārskrien šermuļi, kad pāršalc vējš pār gadu desmitiem neapstrādāto zemi un drupās nerodi aizvēju.
Abus atmiņu krājumus vērts lasīt neilgā laika posmā. Personīgi spilgtāks un interesantāks likās Vladislava Urtāna atmiņu krājums, taču abi ir neaizmirstami. ...more "

Jan 14, 2016 11:36AM · see review