Valodu māja

“Hanna, kā ierasts, saullēktā izgāja pagalmā, pieķērās gandrīz neredzamam pavedienam, kas lidoja garām, un kopā ar zirnekļiem aizlaidās pa gaisu. Ja kāds būtu redzējis, kas
notiek, viņš pamanītu baltu rēgu, kas slīd debesīs, gandrīz puscaurspīdīgu, prom no šejienes, prom, pavisam prom, bet nez vai šis kāds brīnītos. Hanna bija pazudusi jau tik sen, ka par viņu maz kurš atcerējās. Turklāt cilvēki šajā nomalē mēdza pazust. Nevienam iebildumu nebija. Tā te bija pieņemts.”
― Elīna Kokareviča, Rēgi

“Viņš sēž klusi un brīnās, sēž gluži kā pie mūžības vārtiem. Virs viņa lēnām ieplešas dzīle, cita pēc citas iemirdzas zvaigznes. Kāda gan sūtība ir zvaigznēm? Ir īstais brīdis, Mēness paceļas no jūras un izelpo pasaules telpā sudraba dūmus, tāpēc Markuss prāto arī par to. Kādam nolūkam kalpo Mēness? Tas izskatās vareni, jā gan, bet ko Mēnesim patiesībā nolikts darīt, ja neskaita to, ka tas izrotā debesis? Markuss domā par dzīvi un domā par nāvi, taču visvairāk par cilvēku pašu.
Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?”
― Gabriel Scott, Kilden

“Ir daudz veidu, kādos izmērīt vērtību,
un tavējā ir zila. Biezs ichors.
Kas plūst lejup pa ieleju,
nāk no debesīm -
visas ūdens nokrāsas.
Un tikai viena tevi noturēs pie dzīvības”
― Ryan Dzelzkalns, Iedomu ģeogrāfijas

“Patiesībā lēciens ar izpletni nav īpaši liels risks. Tas tikai atdarina dzīves īsto risku. Mīlestība, intimitāte un pārējie ir īstais risks. Kas gan ir brauciens ar plostu
pa krācēm salīdzinājumā ar atraidījumu? Kas ir lēciens ar gumiju salīdzinājumā ar to, ka tu nesagaidi mīļotā zvanu?”
― Finn Skårderud, Uro