Vik

“Hanna, kā ierasts, saullēktā izgāja pagalmā, pieķērās gandrīz neredzamam pavedienam, kas lidoja garām, un kopā ar zirnekļiem aizlaidās pa gaisu. Ja kāds būtu redzējis, kas
notiek, viņš pamanītu baltu rēgu, kas slīd debesīs, gandrīz puscaurspīdīgu, prom no šejienes, prom, pavisam prom, bet nez vai šis kāds brīnītos. Hanna bija pazudusi jau tik sen, ka par viņu maz kurš atcerējās. Turklāt cilvēki šajā nomalē mēdza pazust. Nevienam iebildumu nebija. Tā te bija pieņemts.”
― Elīna Kokareviča, Rēgi