Sintija

“Katrā dzīves posmā cilvēks lēnām aug, līdz satrūkdamies apjauš, ka viņam grūti atcerēties un pazīt bijušo sevi. Arī dzīve ar tās posmiem ir nemitīga piedzimšana no jauna, un katra posma sākšanās ir kā spējš lēciens pāri aizai, kas aiz muguras kļūst nepārvarama, tāpēc atgriezties bijušajā vairs nav iespējams.”
― Mika Valtari

“Pašlaik nav pieprasījuma pēc smagās mūzikas. Ārzemēs - tur cilvēki treniņtērpos staigā, pārrijušies hamburgerus, pārskatījušies televīziju, visi resni un bezrūpīgi. Viņus interesē pārdzīvojums mūzikā, jo viņiem ir pārlieku laba dzīve. Pie mums cilvēkiem savu problēmu un sāpju pietiek, tāpēc viņi labāk klausās Dzeni, kurš dzied par jasmīniem. Vai deju mūziku. /Jānis Bukums/”
― Uldis Rudaks, Rokupācija

“Jo mūzikas radīšanas pamatā jābūt cilvēku saskarsmes vai atgrūšanās spēkam vai sāpēm. Vai arī visiem kopā. Jo savā dziļākajā būtībā mūzika ir sekss. Trubadūri zem logiem dziedāja, lai pievilinātu daiļavas ar savās vīrišķīgajās iekarotāju balsīs dziedātajām sirdi plosošajām serenādēm. Sievietēm ir radītas seksīgas balsis ne jau tādēļ, lai tajās lasītu pārtikas receptes vai deklamētu pantiņus par dzimtenes nodevību. Lai gan - kāda starpība, ko sieviete deklamē vai dzied, ja viņa spēj ar vienu skaņu, parādīšanās mirkli vai gaistošām smaržām modināt vīriešos iekāri! Mūzikas skurbulī cilvēki metas dejā un sadalās pa pāriem, lai pret rītu iegūtu viens otru. Vismaz viens no abiem to vēlas vienmēr un melo, ja saka pretējo. Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols.”
― Uldis Rudaks

“Skola Muhanovam ir iemācījusi cik necik rēķināt, dzīve viņam ir iemācījusi pastāvīgi uzmanīties un baidīties. Baidīties no tā, kam pieder spēks un vara, rīkošana un teikšana. Baidīties par savu ādu. Bailes viņam liek domāt, bet domāšana ļauj kaut ko izdomāt. Tā ļauj paredzēt. Tā ļauj paredzēt savas rīcības sekas. Sava āda ikvienam ir tuvāka par savu kreklu, un viņam par visu vairāk ir jāgādā par to, lai paša āda arvien paliktu mazbojāta.”
― Valentīns Jākobsons, Brokastis ziemeļos