Ieva > Recent Status Updates

Viņa paskatījās uz vietu, kurā aploksne nupat bija gulējusi. Uz sniegu un asinīm. Tik baltu. Tik sarkanām. Kāds brīnišķīgs skaistums! Kā karaļu mantija.

Dzīve ir vienkārša, ja vien cilvēks ir pietiekami slims.

Tā jau laikam notiek, ja cilvēks nespēj parunāt. Tam ir ļoti izteiksmīga seja, kas spēj izpildīt veselu pantomīmu, un cilvēkiem, kuri nav pie tā pieraduši, var likties diezgan pārspīlēti.

Tikai neuzticība cilvēku padara vēl vientuļāku nekā pati vientulība.
(What loneliness is more lonely than distrust.)

Dažas sievietes nezina, kas tām būtu labāk. Tās dāvā savu mīlestību, neko neprasot pretī. Jā, it kā tieši mīlestības trūkums iekvēlinātu sievietes vēl vairāk. Tās droši vien turpina cerēt, ka kādā dienā viņas, nabadzītes, tiks atalgotas! Cerību pilna, bezcerīga iemīlēšanās. Kādam vajadzēs tām paskaidrot, ka pasaule nav tā iekārtota.

[..] latviski pirmoreiz pārtulkots un izdots 1960. gadā ar nosaukumu “Kalnu aukas”. Pa šo laiku mainījusies valoda, pareizrakstība, daudz kas pilnveidojies stilistiskā un citos nosacījumos [..], turklāt šī bija izdevība pievienot darbam visas toreiz izlaistās vietas, kuras tolaik nezin kāpēc tika svītrotas – nav skaidrs, tulkotājas pašas vai redaktores vēlmes dēļ.
[Tulkotāja Dagnija Dreika]

[..] bet par tām netaisnībām – es neesmu tādas nodarījis, man nav nekā, ko nožēlot! Esmu pārāk laimīgs, tomēr ne pietiekami! Manas dvēseles aizrautība nogalina manu miesu, bet neatrod apmierinājumu sev.

Pasaule apkārt ir kā biedējošs atmiņu uzkrājums – atgādinājums, ka viņa tajā dzīvojusi, un es esmu viņu zaudējis!

[..] Tomēr tā nav – esmu tikai zaudējis prieku par viņu postu un kļuvis pārāk slinks, lai iznīcinātu tāpat vien.

Vecie ienaidnieki nespēja tikt ar mani galā, šis būtu īstais laiks, lai atspēlētos viņu pēctečiem, man ir izdevība atriebties, nav neviena, kas varētu mani kavēt. Bet – ko tas dod? Nav vēlēšanās sit – nekādas gribēšanas apgrūtināt sevi un pacelt roku! Izklausās, ka esmu tā noņēmies tikai tāpēc, lai parādītu augstsirdības paraugu. Tomēr tā nav – [..]

Būdams tur viens pats un apjautis, ka mūs šķir tikai divi jardi irdenu smilšu, pie sevis čukstēju: “Es viņu atkal apskaušu! Ja viņa būs salta, es domāšu, ka ziemelis saldē mani, ja būs nekustīga – ka tas ir tikai miegs!”

Bija dūmakaina pēcpusdiena, taču spīdēja nespodrā februāra saulīte, un mēs varējām saskatīti abas kapsētas egles un atsevišķi izkaisītos kapakmeņus.

Visu, kas cilvēku paceļ pār dzīvnieku, es mācīju viņam nicināt – ka vājumu un vientiesību.

Lai izrautu nervus ar kvēlojošām knaiblēm, ir nepieciešama daudz vēsāka galva, nekā belzienam, iezveļot pa pieri.

Es nepamanītu, ka Hītklifs te bijis, ja no nelaiķes sejas nebūtu mazliet atvilkts līķauts, un vēl – uz grīdas nemētātos ar sudrabainu pavedienu pārsieta gaišu matu sproga, [..] tā bija izņemta no medaljona, kas joprojām karājās Ketrīnai kaklā. Hītklifs bija šo rotaslietiņu atvēris, izsviedis tās saturu, aizstājams to ar paša melno cirtu. Es saritināju tās kopā un ieliku atpakaļ abas.

Skumjais un groteskais ir tas, ka tu un tavi draugi ir tik ļoti pieraduši pie meliem, ka tas jau pats par sevi rada izbrīnu – tik pēkšņa atkāpe no meliem, ka tā kompromitē jūsu dzīvi.