Ance > Recent Status Updates

(..) esmu mācījusi jums pēc sevis neilgoties.

Es nekad nespētu uzticēties cilvēkam, kurš nelasa.

Es nebiju līksma, aušīga meitenīte, kurai interesē lelles un zīmēšana. Biju nopietna un diezgan drūma. Vērīga, piesardzīga. Es biju skeptiķe.

(..) nevienam nepieder dzīvība, bet ikviens, kas spēj pacelt pannu, spēj izraisīt nāvi.

Lai arī cilvēka psiholoģijā absolūtu patiesību nav, tomēr pastāv regulāras sakarības.

Lielākā tiesa ar uzticību saistīto problēmu sakņojas dzīves pieredzē un nāk no bērnības. (..) neticēt otram - tas ir dabisks aizsargmehānisms.

Patiesību sakot, vēlme kādu nožmiegt ir cilvēka mentālās ainavas ikdienišķa iezīme.

Vienmēr biju domājusi, ka būt pašpietiekamai ir spēks, bet tagad saprotu, ka tā ir arī sava veida vājība.

Cilvēki nemainās. Viņi vienkārši iemācās labāk slēpt savu patieso “es”.

Tu vari skriet… bet tu nevari aizbēgt!

Visas uzvaras ir īslaicīgas. Tādēļ mūsu dzīves uzdevums ir cīņa.

Vājprāta pamatā bieži vien ir diezgan skaidra loģika.

(..) lai izolētu vienīgo iespējamo, jāizslēdz viss neiespējamais.

Ir saprātīgi bīties no tā, ko nepazīst. Tas, kurš nebaidās, ilgi nedzīvo.

Dažas sievietes, manuprāt, negrib būt mātes. Bērnus grib un mīļas bildes, kura salikt Facebook. Bet vai mātišķu pieredzi viņas vēlas?

(..) mēs nezinām, cik mūsu ķermenis spēj izturēt, kamēr neuzstādām tam cietsirdīgas prasības.

Viņš man mūždien atgādina, ka sievietes skriešanā vislabākos rezultātus iegūst, sākot no trīsdesmit piecu gadu vecuma.

(..) katrs cilvēks ir uzticēšanās cienīgs līdz brīdim, kamēr viņš nepierāda pretējo.

Kad par atklāšanos otram runā Astrīda, viņa to skata cilvēku attiecību kontekstā, un viņas atbilde arī ir “nevar”, precīzāk - “nedrīkst”. Uzticēties drīkst tikai līdz robežai.

(..) Astrīda nereti ir pratusi kā ar nazi nogriezt ceļu attiecībās ar cilvēkiem, kuriem viņa vairs neuzticas vai kuri viņu aizskāruši, jo nav gatava kompromisiem.

Māksla sākas tur, kur ideju atklāj ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, nevis ar literatūru.

Change is slow and hope is violent.

Ja neiemācīsimies pieņemt kompromisus, mums nav cerību uz nākotni.

Vai mēs visi savā ziņā neesam psihopāti, un vai atšķirību nenosaka tikai šo noviržu līmenis?

(..) ir jābūt maigam kā jēriņam un viltīgam kā čūskai - citādi jūs iznīcinās.

Neveiksmes ir neizbēgamas, arī veiksme tāda ir.

Kāpēc mēs pieķeramies cilvēkiem? Tas allaž beidzas ar asarām.

Vienīgā lieta, kurā nav iespējams izgāzties, ir nāve.

(..) ar savu pašpietiekamību varu visiem pamatīgi iegriezt. Gan es viņiem parādīšu. Kāda jēga tuvībai ar citiem cilvēkiem?

“Kritika man nedod neko. Es absolūti visu gaidu un ņemu no režisora.” Ne visai glaimojoši, bet jānorij arī tas. Toties kritikai Eduards Pāvuls ir ļoti nepieciešams. Mēs ņemam no viņa patiesības, vienkāršības un cilvēcības mēru, bez kura māksla nevar iztikt nevienā laikmetā.