Ance > Recent Status Updates

Ir ļoti slikti, ja režisors savas bagātās fantāzijas un koncepcijas vārdā upurē aktieri, par katru cenu cenšoties viņu iespīlēt inscenējumā, nerēķinoties ne ar aktiera individualitāti, ne ar jaunrades iespējām. Tas ir tikpat briesmīgi kā tad, kad aktierim rāda priekšā, kā jāspēlē. Ja es spēlēju galveno lomu, tad vienīgi caur mani var izpausties koncepcija.

Vajag būt nelaimīgam! (..) Visa sākums ir personības jūtīgums.

ES NOKRITU NO TEVIS
KĀ NO NEUZKĀPTA KALNA.
NOBRĀZIES.
VELDZĒJU SLĀPES
TAVU KALNU UPĒS.

IZLĪDZINĀTI
SLĪD
MANAS KATASTROFAS
VILCIENS,
TAVAS
PĀRBRAUKTUVES
SADURSMI
BRĪDINOT.

Cilvēku eksistence izskatījās labi tikai uz papīra.

(..) dažkārt saņemt sliktas ziņas ir labākais, kas ar tevi var notikt.

(..) mīlestība ir vienīgā vieta, kur neko nevar nokavēt.

Pasaulei, kurā tu grasies apmesties uz dzīvi, nav laba reputācija.

Jebkuru “organizētu”, bet nedisciplinētu skatītāju var piespiest pie krēsla atzveltnes. Nevaru ciest dažu kolēģu pēcizrādes izteikumu, ka šodien esot bijusi švaka publika. Nē, brāl! Nav švakas publikas, pats tu esi bijis švaks.

(..) arī režisori kļūdās, turklāt diezgan bieži.

Ja visa pamatā, ko tu dari skatītāju priekšā, nav rotaļīgs prieks par sevi un to svešo personu, ko tu atdarini, - nebūs prieka un gandarījuma, tevi skatoties, arī tūkstotim zālē.

(..) es nespēju mīlēt, tajā neiepinot arī savas neirozes, bailes un fantāzijas. Ka sagaidu neiespējamo un viņš man jau ir apsolījis vairāk, nekā kāds vispār drīkst.

Mīlestību var salīdzināt ar visu, tā tikpat labi ir flīžu līme. (..) kāda jēga runāt par mīlestību, ja tā ir viss?

Arī jautājumi mēdz pazust, ja uz tiem neskatās.

(..) vēl lielāka mistērija bija apjausma, ka, iespējams, visvairāk fiziski un mentāli traumētās meitenes bija vienlaikus arī vispašpārliecinātākās un dzīvespriecīgākās. Vai varbūt tā bija tikai virspuse?

Vispār jau jaunībā mēs pat mēslos protam romantiski iekāpt.

(..) he has a strong vision of what he wants, and when he casts someone he’s already seen something in that person that’s exactly what he wants to see on the screen. You get very little direction from him, and nobody has to struggle to play the characters he casts them as.

(..) failure’s not all bad because there’s nowhere to go but up, so you have a sense of freedom from failure. Success can screw you because you start worrying about falling and you can’t ever stay in the same place. That’s just the way it is. You should be thankful for successes, because people really loved something you did, but it’s all about the work.

I learned about failure, and in a way failure is a beautiful thing because when the dust settles there’s nowhere to go but up, and it’s a freedom. You can’t lose more, but you can gain.

There’s humor in struggling in ignorance, but I also find it heroic the way people forge on despite the despair they often feel.

So much goes on that people will never know about with every film. You can tell all the stories you want, but you still haven’t gotten across what the experiences was like. It’s like telling somebody a dream. It doesn’t give them the dream.

Kad septembrī
krāsas Siguldā trako
kā simts Jāņos Pauļukos,
es braucu pēc lapām,
kā brauc pēc mīļotās skūpstiem.

(..) Jēzus arī runā par ciešanām, tikai viņš piedāvā pavisam citu recepti. Jēzus cilvēkus neaicina slāpēt savas vēlmes un alkas, lai neciestu. Tieši otrādi - viņš godīgi pasaka, ka cilvēkus dzīvē sagaidīs ciešanas un pārbaudījumi, bet tam nav jābūt pārsteigumam. Tāda vienkārši ir lietu kārtība šajā pasaulē.

Ciešanas mūsu subjektīvajā pieredzē ir smagas un riebīgas. Neviens cilvēks, ja vien viņu nenomāc mazohistiski personības traucējumi, nevēlas ciest. (..) Savukārt ciešanas ir pavisam citās domās. Tās ir kā uzburtas uz cilvēkiem.

No manis melnām straumītēm
iztek visas nedēļas dienas;
un es nezinu,
vai priecāties par to vai raudāt,
tādēļ nedaru neko,
vien ļaujos šiem stiprajiem pirkstiem,
(..)

(..)
tagad tu varētu nopūsties un teikt:
“Liktenis bijis pret viņu dāsns”,
un sēdošie pie galda
domīgi pamās, apliecinot piekrišanu.

Ko varu pateikt par dzīvi? Gara tā izrādījās.
Tikai ar nelaimi jūtos es solidāri.
Bet, kamēr man mute ar māliem vēl neaizrijas,
paudīs tā vienīgi pateicības vārdus.

(..)
Simtreiz skaistāka ir daile ārpus miesas:
ne to apskaust var, ne pārmest nodevību!

(..)
Kopš dzimšanas savas
ik dienas kaut kur mēs dodamies,
it kā tālumā jaunbūvēs kāds
brīnišķu skaņdarbu sācis.
Izklīstam visi. Tikai nāve kopā mūs savāc.

Trīs sērkociņi pa vienam uzliesmo naktī
Pirmais lai redzētu tavu seju
Otrais lai redzētu tavas acis
Pēdējais lai redzētu tavas lūpas
Un nakts melnā tumsa lai visu to atminos
Apskaudams tevi.