Ints’s Reviews > Trial by Battle: The Hundred Years War, Volume 1 > Status Update

Beidzot tiku līdz Crecy kaujai. Interesanti bija lasīt, kādēļ Francijas karalis Filips Ceturtais bija spiests vispār tajā piedalīties. Varēja mierīgi sēdēt malā un ļaut pašiem angļiem saprast situācijas bezjēdzību. Tas vienmēr bija strādājis, bet nodokļu maksātāji to vienmēr bija ņēmuši ļaunā. Tu maksā piķi par zemes aizstāvību, briti noposta, karalis skatās maliņā līdz tie pagurst un notinās.

Angļiem lietas sāk iet, angļu tirgoņi nolemj atbalstīt karali ar aizdevumiem. Nez viņi nezināja kāpēc defaultēja Florences banķieri? Jāatzīst, ka Edvards Trešais ar pieņēmies gudrībā, sapratis, ka uz vācu prinčiem un flāmiem nav ko cerēt. Tie kā utis izsūc naudu, bet rezultāts nekāds.

Pārdesmit lapaspuses par nodokļu sistēmas sakārtošanu Anglijā un iekasēšanas problēmām Francijā. Angļi atkal uzbrūk Gaskoņā un beidzot atrod finansiālu stimulu kampaņai. Ja sagūsta pretinieku, var dabūt labu izpirkuma maksu. Visi te ir lordi un lēdijas, var pat uzreiz laist vaļā lai vāc naudu. Izņāmums franču karalis, tas mīl cirst galvas les Halles, jo nodevēji!

Monfortistu idejas dzīvo un uzvar. Robert of Artrois tas kurš apgalvoja ka Francijā viņu gaida sabiedrotie ar atplestām rokām, kaujā tiek ievinots vārīgā vietā. Brūce gan nav nekas īpašs, bet dizentērija viņu nobeidz. Kā rakstīja tā laika franču hroniķi apglabats londonā Blackfriar baznīcā - aizlūgt par vi'u nav vērts.

Esmu ticis līdz 1330to gadu beigām, kur varenais angļu karalis sitas ar saviem parādiem kā rūdīts patēriņa kredītu ņēmējs. Jau ieķīlājis visus savus pērus un nodevis tos gūstā, lai tikai spētu finansēt savu kampaņu Francijā. Kampaņa kas izmaksājusi jau ap 300000 mārciņu (milzu nauda) neko taustāmu tā ar nav panākusi. Tik vien, kā licisi tērēties frančiem. Dusmīgs atgriežas anglijā un iemet cietumā savus ministrus.

Kāpēc Edvards III pēc 10 gadu klusēšanas pēkšņi sevi pasludināja par francijas karali? Juridiskie jautājumi. Vasalis nevar karot pret suverēnu, jo tā nav pieņemts. Uzsākot karu pret Franciju šis zaudētu Gaskoņu uzreiz (tādas problēmas risina tiesā). Bet kā karalis, var pulcināt sev sekotājus no citiem vasaļiem un vispār sanāk lētāk. Brige, Ģente un Brisele, saprot, ka patiesais karalis ir Edvads III!

1329. gada septembrī Edvards III jau labu laiku ir nosēdējis Briselē vācot savus sabiedrotos uzbrukumam Francijai. Sola naudu, bet nemaksā, jo naudas nav. Sabiedrotie morāli atbalsta, bet neko nedara. Edvards III apvainojas un saka, ja neviens negrib piedalīties uzbrukšu viens pats, pat ja man jāmirst. Sabiedroti visi tādi, nē nu ko tur mēs jau ar esam gatavi palīdzēt. Iebrukums Kambrē beidzasar morālu uzvaru.

Edvardam trešajam neiet 1338. gads nosēdēts kontinentā, sabiedrotie nepulcējas. Ir gan nianse, no apsolītajiem strliņiem neviens neko nav saņēmis. Visi vilnas maisi aiziet procentu segšanai! franči tikmēr nesnauža, laupa Anglijas piekrasti un kaļ plānus visas Anglijas iekarošanai.

Angļi joprojām mēģiina iekarot Skotiju. Tur ir tik daudz troņa pretendentu, piļu un politisko bēģļu, ka pats velns var nolauzt kaklu. Šī nodaļa gan izskaidro Skotijas piļu bēdīgo stāvokli (labais stils bija ieņemot, vai nu nolīdzināt ar zemi, vai arī ar līdzpaņemtajiem amatniekiem atjaunot un ļaut nolīdzināt gar zemi pretējai pusei). Franči vāc flotei iebrukumam Anglijā, bet nekas dižs no tā nesanāk.

Jāatzīst, ka 14. gadsimta Skotijas kari ir bijuši diezgan interesanta padarīšana. No skotijas patriektie ar YOLO attieksmi atgūst savas teritorijas, tad tās pakāš un beigās zvēr uzticību anglijas karalim Edvardam III. Tas gan neko daudz nenozīmē, jo tādi zvēresti tur jau ir bijuši, bet Frančiem tas dikti nepatīk.