Valoda Quotes

“Anita Rožkalne: Vai, jūsuprāt, latviešu valoda ir bagāta valoda, vai ar to var izteikt visu, kas jums jāizsaka?
Dace Meiere: Var. Protams, ka var, bet reizēm gadās ierobežojumi. Trakums ir tas, ka mēs latviešu valodā, sevišķi pēdējās desmitgadēs, nemitīgi nodarbojamies ar ārprātīgu paškastrēšanos vai kā to varētu nosaukt, ka mēs nemitīgi sev aizliedzam lietot tādus vai citus vārdus, kādas zudīgas politiskas vai vēl kādas gaumes dēļ, ka liela daļa leksikas tās izcelsmes dēļ tiek pasludināta par nelietojamu. Ir interesanti to vērot arī saskarsmē ar redaktoriem un korektoriem. Es jau tulkoju laikam gadus septiņpadsmit, un gaume mainās. Ir lietas, ko visas korektores mēģina labot, un tad pēc pieciem gadiem kaut kas mainās, un viņas labo atkal kaut ko citu, un tad vēl. Tad nāk nākamā direktīva no augšas, un viņas atkal skauž nākamos vārdus ārā. Tas ir tik jocīgi. Ja autors lieto sešus sinonīmus, tad kāpēc latviski es drīkstu lietot tikai divus, jo kādam liekas, ka tas ir dialektisms, un tas varbūt pēc izcelsmes ir nepareizs. Sevišķi, piemēram, cīņa ar ģermānismiem. Tas reizēm ir tik komiski. Piedodiet, manas "bikses" ir ģermānisms. Es saku: "jā", un to reāli plaši sāka lietot latviešu valodā tikai XIX gs. vidū. Stenders rakstīja, ka mamzeles, kuras grib iztaisīties par tādām kā no Rīgas, tās saka: "jā, jā". Pirms tam latviešu valodā tāda vārda nebija, tas ieviesās tikai caur reliģiskajiem tekstiem. Es saku: "un, un, un". Tas ir ļoti jauns ģermānisms. Valodas ainā tas taču ir tik jauns! Es saku "nieres" vai es saku "īkstis"?! Nē! Ja mēs tā ņemam, tad lielākā daļa – kas nav ģermānisms, tas mums ir kalks. Kāpēc dažiem kalkiem tiek ļauts dzīvot, bet citiem ne?! Mēs nemitīgi sev uzliekam kaut kādas robežas, turklāt tās ir kādas īslaicīgas gaumes diktētas. Un vēl: ja aizguvums ir grieķiskas vai latīniskas cilmes, tas, protams, ir svešvārds. Ja tas nāk no kādām mūsdienu valodām, kas tas mums ir?! Tas ir, fui, barbarisms, vai ne?! Nedod Dievs to lietot. Regulāri ir grāmatas, kuras latviski nevar un nedrīkst tulkot tikai tāpēc, ka latviski mēs to nevaram uzrakstīt, jo mēs nedrīkstam rakstīt tā, kā mēs runājam. Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski, tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla zārciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt. Es pati jau arī... pati sev esmu kā tāds krauklītis, jo tas iekšējais cenzors šo gadu laikā arī ir izstrādājies un reizēm neļauj rakstīt tā, kā varbūt vajadzētu – daudz brīvāk. Nemitīgi sev tiek uzlikti kādi ierobežojumi. Mēs latviski cenšamies rakstīt tā, kā būtu jāraksta. Nemitīgi grāmatu valodai tiek uzspiestas kaut kādas didaktiskās funkcijas – mācīt, kā būtu pareizi. To līdzsvaru atrast ir ļoti grūti. Kāpēc lielākā daļa latviski tulkoto krimiķu nav lasāma, piedodiet! – jo lielākā daļa varoņu runā kā latviešu valodas skolotājas pirmspensijas vecumā. To nevar lasīt! Tas falšums tik ļoti sit cauri katram teikumam.”
― Dace Meiere, Valoda tulkojumā: intervijas, konference, diskusija

“- Tu pamēģini sagrābt nāciju, uztiept tai citu valodas veidolu un pilnīgi aizliegt mūžsenos vārdus! Valodu, kurā nācija ir uzaugusi! Vārdus, kuros māte dziedāja dziesmas, kad tu gulēji šūpulī! Pēc tam liec vienai paaudzei piedzimt un uzaugt pavisam bez savas valodas. Un šai te paaudzei, kurai nav ne dzimtenes, ne sakņu, par naudu pārdod viņas pašas rakstu fragmentus, slepus, nelegāli, draudot apcietināt uz 10 gadiem "par narkotikām". "Kaifs" rodas uzreiz, kolīdz zemapziņa sastopas ar to kodu, saskaņā ar kuru ir strukturēts neapzinātais.”
― Viktars Marcinovičs, Мова

“Valoda, kurā tauta nerunā un kurā pat lasīt neprot, ir mirusi. Un tad mums nebūs palicis nekas. Pat atmiņu vairs nebūs.”
― Viktars Marcinovičs, Мова

“Valoda ir ētika. Valoda ir mūsu aizmūžīgā apzināšanās, kas ir labs un kas ir ļauns, tā ir iešifrēta vārdos.”
― Viktars Marcinovičs, Мова

“Bija mūsu pašu vārdi, ar kuriem sūdabrāli sauca par sūdabrāli. Ienāca cita valoda, kurā ir daudz jaunu vārdu. Un cilvēki apjuka. Un tādā apjukuma stāvoklī viņi dzīvo vēl joprojām. Vajag cilvēkiem dot vārdus un viņi atcerēsies, kas ir labs.”
― Viktars Marcinovičs, Мова

“Brāļu un māsu savstarpējā valodas izvēle ilgtermiņā nav pakļaujama vecāku kontrolei.”
― inga sindi, Mamma saka ābols, papa saka Apfel : kā saglabāt latviešu valodu bilingvālās un multilingvālās ģimenēs ārpus Latvijas