Status Updates From Spītnieki. Sirsnīgs romāns ...

Kā var būt tik mierīga un tik traka grāmata vienlaicīgi?😂

Būs labi. Varbūt ne uzreiz, bet būs. [..]
Tikai jāļauj laikam ritēt savu gaitu. ©

Jau no pirmajām lappusēm esmu aizrāvusies, ieķērusies, pieķērusies un arī drusku satricināta 😳
Tā bija kļūda — tik vēlu vakarā iesākt šo lasīt... es tak vairs nevaru atrauties! 🙈

Kas ir šajā grāmatā, tik ļoti cilvēcīgi un reāli notikumi, nu es vienkārši nevaru…un tas chemistry 🔥🔥🔥

Tas nav ok, this hits too close to home. Jau asariņa nobira

To es saprotu tikai tagad. Katram savs, un nevar no cilvēka prasīt būt tādam, kāds viņš nav.

Un viņš pārsteigts aptvēra, cik tas tomēr ir nozīmīgi - kāds cilvēks, kas par tevi raizējas. Kā enkurs, kas notur uz vietas un neļauj aizklīst nejēdzībās.

Es domāju, ka neko vairāk viņam pagaidām nevajag. Vienu normālu cilvēku, kas saprot.

Nav tādu emocionālu pārdzīvojumu, ko cilvēks nevarētu izturēt. Pat tad, kad šķiet, ka patiešām vairs nevari. Tu vienalga izturi un atkal turpini dzīvot. Būs labi. Varbūt ne uzreiz, bet būs. ❤️‍🩹

Pielaist kādu sev tuvāk nozīmētu pazaudēt aizsardzību.

Kā tev ir? Ko uz to vispār var atbildēt? Aprakstīt smacējošo sērošanas purvu kādam, kurš to nepazīst? Stāstīt par asaru lēkmēm, par dedzinošu atmiņu nebeidzamu pārcilāšanu, par sevis šaustīšanu un nepateikto vārdu mokošo smagumu, kas spiedīs mūžīgi?