Status Updates From Spītnieki. Sirsnīgs romāns ...

To es saprotu tikai tagad. Katram savs, un nevar no cilvēka prasīt būt tādam, kāds viņš nav.

Un viņš pārsteigts aptvēra, cik tas tomēr ir nozīmīgi - kāds cilvēks, kas par tevi raizējas. Kā enkurs, kas notur uz vietas un neļauj aizklīst nejēdzībās.

Es domāju, ka neko vairāk viņam pagaidām nevajag. Vienu normālu cilvēku, kas saprot.

Nav tādu emocionālu pārdzīvojumu, ko cilvēks nevarētu izturēt. Pat tad, kad šķiet, ka patiešām vairs nevari. Tu vienalga izturi un atkal turpini dzīvot. Būs labi. Varbūt ne uzreiz, bet būs. ❤️‍🩹

Pielaist kādu sev tuvāk nozīmētu pazaudēt aizsardzību.

Kā tev ir? Ko uz to vispār var atbildēt? Aprakstīt smacējošo sērošanas purvu kādam, kurš to nepazīst? Stāstīt par asaru lēkmēm, par dedzinošu atmiņu nebeidzamu pārcilāšanu, par sevis šaustīšanu un nepateikto vārdu mokošo smagumu, kas spiedīs mūžīgi?

Lai arī laiks ikdienišķi ritēja un to aizpildīja sīkas, nenozīmīgas darbības, tomēr viņas dzīve bija apstājusies. Tā stāvēja tik pamatīgi un nekustīgi kā auto ar tukšu degvielas bāku putekļaina ceļa vidū vai vilciens, kam priekšā vairs nav sliežu. Skujas pāri, un nav vairs ne cilvēka, ne domu, ne vārdu.

es nevaru apstāties 😩

- Varēji mierīgi manu kārtu izlaist un nemocīties.
- Smejies? Es tevi speciāli taupīju saldajam!

😩❤️es viņus jau mīlu

akd kā man patīk! un akd cik viegli lasās!!

Nu 13. nodaļa mani saraudināja 😢

Aaa...nu pagaidām tik ļoti patīk! Daudz smejos 😀 Bet nu ari pa asariņai nobira...