Status Updates From Amour Fou jeb Aplamā mīla 6...

“Jo mīlestība nav nekas ārējs, tā gaismiņa ir iekšā. Un, ja tā izgaismo vienu, tā gaismo uz otru.”

“Bet kas par spēku viņos. Amo, tu taču redzi, viņi tomēr ir dievišķi. Kā viņi dzimst — brīnumaini un nežēlīgi, ar galvu pa priekšu no mātes miesām, kā viņi mīl — prātam neaptverami, netaupīdami izšaujot sevi laimes galaktikās un sasprāgstot ciešanu meteorītos, kā viņi mirst — iezīdušies dzīves miesās, bezgala sāpīgi atraudamies un aiziedami tur, nezin kur.”

“Viņi nevar viens bez otra, bet īstenībā viņi nevar arī kopā. Atbrīvojušies viens no otra, uz īsu brīdi viņi sajūt atvieglojumu, bet tad atkal cenšas atrast viens otru, apgalvojot, ka cilvēkam nav lemts būt vienam uz šīs pasaules.”

“Viņš nav viņš, viņš ir daudzas sieviešu pasaules, kopā saliktas. [..] Bez sieviešu pasaules viņš nav dzīvotājs. Bet, ak Dievs, cik bezjēdzīga ir šāda dzīve. Neradīt jaunas pasaules, atkārtot iepriekšējās un katru nākamo īstenības un mūžības mirkli padarīt nožēlojamu, vien pavairojot jau bijušo.”

“Bet varbūt tādas mīlestības nemaz nav. Tikai tas brīdis, un viss pārējais laiks, kad tiek piedzīti mesli par šo brīdi. Kaut kas, kas ieslīd dvēselē taisni no debesīm, un tad gars ciešanu stāsts, kā nevari ar šo gaismu dzīvot, bet nevari arī no tās atbrīvoties. Un kāpēc to nevarētu vērst mierīgā, līdzsvarotā substancē, kas palīdz aizvadīt cienīgi šo dzīvi, [..]?”

“Izskatās, ka uz zemes mīlestība ir smags pārbaudījums. Bet tur, kur tā piedzimst, tas notiek ar viscēlākajiem, labākajiem nodomiem, [..]!”

“Nelieto vārdu “ļaunums”, jo tam tu neesi bijusi tuvumā, tas, par ko tu runā, ir muļķīgi nesavaldības brīži, ar kuriem jāmācās apieties.”

“Lai tās neatkarīgās domātajās, tās sava ceļa gājējas, tās amazones cepas pa pašizdomāto feministisko pekli. Un lai uzcepas kārtīgi un tad, pārmācītas visos elles priekškambaros, nāk atpakaļ un saprot lietas būtību. Lai bijā pasaules kārtību un nedomā, ka to iespējams mainīt. Pat ne jau pasaules kārtību, pašas savu iedzimto dabu viņas grib mainīt. Un pašas cieš no tā.”

“[..] viņas kāpj tribīnē un gudri runā un [..] viņas vakarā sadzeras vīnu un atzīstas cita citai, ka viss runātais ir pupu mizas, ka sievietes lielākā sakāve ir šķiršanās no mīļotā un ka nav lielākas sakāves par šo. Un ka nekas, itin nekas šajā dzīvē nestāv tam blakus — pat ne bēdas par aizgājēju.”

“Un vispār, kāpēc viņas par vīriešiem runā bez vīriešu klātbūtnes? Kāpēc viņas nedod vārdu viņiem, bet iedomājas, ka spēs atbildēt uz šo jautājumu vienpersoniski? Te galīgi kaut kas nav pareizi.”

Viņam ir jāiemācās apieties ar savu jauniemantoto mieru, viņam jāpierod, ka vēl ilgi tam būs pavadone kā ēna – smeldze.

“[..] cik skaista ir dvēsele pati ar sevi. Bet zemes velns to dancina. Sūta septiņus nāves grēkus, pārbauda ar ļaunumu, naidu, greizu sirdi, atriebes alkām, neļauj piedot un iemantot mieru virs zemes.”

“Ja censtos domāt mazāk, mazāk aizdomātos. Ja mazāk aizdomātos, palēnām iemācītos sievišķo gudrību.”

18.

15.
16.

Dots vīrietim atdodas

Tik viegli ir postīt

Kad pie altāra man tante prasīja teikt “jā”, es teicu “uz laiku”.

Atceries kādreiz pirms miega mēs saķērušies kopā klusu dziedājām tautasdziesmas
Vai tad tas bija ar tevi?