Ieva’s Reviews > Amour Fou jeb Aplamā mīla 69 pantos > Status Update

“Jo mīlestība nav nekas ārējs, tā gaismiņa ir iekšā. Un, ja tā izgaismo vienu, tā gaismo uz otru.”

“Bet kas par spēku viņos. Amo, tu taču redzi, viņi tomēr ir dievišķi. Kā viņi dzimst — brīnumaini un nežēlīgi, ar galvu pa priekšu no mātes miesām, kā viņi mīl — prātam neaptverami, netaupīdami izšaujot sevi laimes galaktikās un sasprāgstot ciešanu meteorītos, kā viņi mirst — iezīdušies dzīves miesās, bezgala sāpīgi atraudamies un aiziedami tur, nezin kur.”

“Viņi nevar viens bez otra, bet īstenībā viņi nevar arī kopā. Atbrīvojušies viens no otra, uz īsu brīdi viņi sajūt atvieglojumu, bet tad atkal cenšas atrast viens otru, apgalvojot, ka cilvēkam nav lemts būt vienam uz šīs pasaules.”

“Viņš nav viņš, viņš ir daudzas sieviešu pasaules, kopā saliktas. [..] Bez sieviešu pasaules viņš nav dzīvotājs. Bet, ak Dievs, cik bezjēdzīga ir šāda dzīve. Neradīt jaunas pasaules, atkārtot iepriekšējās un katru nākamo īstenības un mūžības mirkli padarīt nožēlojamu, vien pavairojot jau bijušo.”

“Bet varbūt tādas mīlestības nemaz nav. Tikai tas brīdis, un viss pārējais laiks, kad tiek piedzīti mesli par šo brīdi. Kaut kas, kas ieslīd dvēselē taisni no debesīm, un tad gars ciešanu stāsts, kā nevari ar šo gaismu dzīvot, bet nevari arī no tās atbrīvoties. Un kāpēc to nevarētu vērst mierīgā, līdzsvarotā substancē, kas palīdz aizvadīt cienīgi šo dzīvi, [..]?”

“Izskatās, ka uz zemes mīlestība ir smags pārbaudījums. Bet tur, kur tā piedzimst, tas notiek ar viscēlākajiem, labākajiem nodomiem, [..]!”

“Nelieto vārdu “ļaunums”, jo tam tu neesi bijusi tuvumā, tas, par ko tu runā, ir muļķīgi nesavaldības brīži, ar kuriem jāmācās apieties.”

“Lai tās neatkarīgās domātajās, tās sava ceļa gājējas, tās amazones cepas pa pašizdomāto feministisko pekli. Un lai uzcepas kārtīgi un tad, pārmācītas visos elles priekškambaros, nāk atpakaļ un saprot lietas būtību. Lai bijā pasaules kārtību un nedomā, ka to iespējams mainīt. Pat ne jau pasaules kārtību, pašas savu iedzimto dabu viņas grib mainīt. Un pašas cieš no tā.”

“[..] viņas kāpj tribīnē un gudri runā un [..] viņas vakarā sadzeras vīnu un atzīstas cita citai, ka viss runātais ir pupu mizas, ka sievietes lielākā sakāve ir šķiršanās no mīļotā un ka nav lielākas sakāves par šo. Un ka nekas, itin nekas šajā dzīvē nestāv tam blakus — pat ne bēdas par aizgājēju.”

Viņam ir jāiemācās apieties ar savu jauniemantoto mieru, viņam jāpierod, ka vēl ilgi tam būs pavadone kā ēna – smeldze.