Status Updates From Bogene

viss ko man šī grāmata pašlaik dod ir galvassāpes
paldies, bet man nevajag

Mēnessdārzs iznirst un zūd, melnē un balo, līdz baltā kņope ir izlauzusies no apvalka auras un uzlēkusi augstumos, kur to nešķaida miglas lēveri un atmosfēras kaprīzes. Karājas kā vientiesīga poga, kas tīksminās par pašas sacelto jezgu, iztrūkstot no Dieva bikšupriekšas.

***
Vai kaut kam ir sākums? Varbūt viss tikai izriet, iztek, pārplūst, apmainās ūdeņi, pārtop asinis un nekādu notikumu nav.

Es neesmu savā ķermenī, ķermenis ir manī. Smadzenēs nav tāda punkta, kurā var atrast cilvēku. Manas smadzenes nepatērē pat vienu glikozes molekulu, lai uzturētu mana “es” jēgu par spīti miljoniem sinaptisko izvirdumu, kas turpina visas lietas, ko “es” dara pasaulē. Manis nav, kad vien es to gribu.

Vidusmēra laime ir būt vidusmēram. [...] Viduvējība ir pirmais nosacījums, lai būtu izņēmumi.

***
Šai ziņā māte ir paraugs zelta rāmītī. Viņa jaucas it visā, mūžīgi perina kādu neatrisināmu jautājumu, bezjēdzīgi rosās, tā pati sev melojot, ka ir noderīgs, pat neatvietojams cilvēks. Patiesībā viņa ir parādā. Sevi sev pašai.

***
Cilvēku darbos viņš tagad redz, cik maz kopīga ir dievbijībai ar sirdsapziņu.

Ja tev bail un nav spēka,neķeries klāt atmiņām, meitiņ.[...] Esi tikai konkrētajā brīdī. Jo atmiņas tevi vērš par cilvēku. Kamēr tu esi tikai šai brīdī, tu esi bioloģiska kompozīcija,[..], kam jācīnās par savu pastāvēšanu. Un tam neder tuvais,mīļotais, dēls un pirmdzimtā meita,mājas,tavi sapņi par dzīvi, kādu dzīvosi. Tas viss tevi sāpinās,un tev tiks nodarīts pāri,tiks durts tieši vārīgākajās vietās. Ne jau pazolēs.