Linda > Recent Status Updates

Kādēļ man atkal gribas attaisnoties?

Decembrī biju Pompejos, tagad neko citu negribu lasīt. Nē, arī ne kvalitatīvāku literatūru. :D

Kirils Ēcis ir mans Imants Kalniņš. Ģībstu.

Mana dusmīgā un diezgan vājā, bet svarīgā atbilde uz to murgu, kas tikko notika Saeimā.

Absolute and uncritical literary crush.

Spiediens no draudzenēm pēc Romas brauciena. Nav jau tā, ka galīgi nepatīk. Protams, ka aizrauj.

Ben, tas tiešām tu? Kādēļ man ir sajūta, ka lasu ļoti slikta bojevika scenāriju? Bet cerība paciemoties manā mīļotajā Sarajevā mani notur.

Ak, jel, tās mikroesejas ir tikpat orgasmiskas kā burts n!

Page 8 and I'm already in love with my old friends-characters. And I'm not ashamed of this mainstream crush.

Izlasīju pirmo stāstu un jau sabimbājos.

Jau sen šo grāmatu biju pelnījusi.

Uz vāka vajadzētu lietošanas pamācību. Lasīt lēni un ar sāpēm. Atkārtot.

Šis ir tik pārpasaulīgi daiļi, ka es gribu raudāt.

Vēl neesmu iesākusi, bet ir atsauksmes pirmā rinda.
Kad bibliotēkā pajautāju šo grāmatu, to iznesa dienassgaismā no direktores kabinetā ar tekstu: "Tik progresīvi mēs neesam."

Ja vēl kaut reizi autors pieminēs, ka tūlīt jūra aizsals, kuģi nepienāks un Tallinā viss paliks mierīgāk, es varbūt pat noticēšu.

Tik ļoti feministiska grāmata, ka mana trauslā, pēdējos gados piedzimusī feministes gaismiņa tiek slāpēta pārāk milzīgām pagalēm.

Redaktor, hallloooo!!

I have a fantasy. It's the pearly gates. St. Peter has out his questionnaire, he asks me the Big Question, "What did you do that we should let you in?"
"I convinced people they should write," I tell him. The great gates swing open.

Ļoti labi stāsti!

Eh, nu kādēļ man tik grūti ar šo krājumu?
Ātrums divas nedēļas dzejolī.

Jau sajūtot papīra svaru, es zināju, ka šī būs brīnišķīga grāmata.

Tā bija kā mūžīgā 59. sekundē, kad tā kļūst par minūti un izskatās drusciņ kaunīga.

Domājot par citātiem, es te gribētu pārrakstīt praktiski visu literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa priekšvārdu.

Pēdējā laikā ar mani nebija noticis nekas tik skaists kā "Jaunība".

Sajūsma pieaug.

Kārlis un Krišjānis roku rokā. Starp citu, tā sauc arī manus masas dēļus. Ideja kopdāvanai, kad paaugsies.

Jo lasu Zeļģa "Pieaugušos".

Un es lasu šo pirms gulētiešanas, jo?

Tas bija 14. decembris, viena no tām dienām, no kurām nekas netiek gaidīts. Viena no dienām, kas sausi lūza kā cūkas nagi.

Man izdodas cits par citu skaistāks dzejolis, pašam šķiet, ka rakstu arvien labāk, bet vai tāpēc es būtu kļuvis patiesāks? Kāpēc dzejoļi neizsaka to, kā es jūtos. Kā es jūtos?

Man kā cilvēkam, kas pats stiķē kopā rindas, šī grāmata ir tāda medusmaize, tāda medusmaize!